Visskaistāk
May. 26th, 2010 | 12:47 am
From:: kashadura
Ziniet, un vēl ir ļoti daudz lietu, par kurām nerakstu, jo zinu, ka, ja piesēdīšos, tad jāraksta būs visu nakti, bet to es nedrīkstu, jo esmu tak traka. Un man jāguļ.
Bet visskaistākais kas bijis pēdējā laikā, ko es šaubos, vai mācēšu aprakstīt ir tas:
Aizvakar ar Timoteju un K aizbraucām uz Zvejniekciemu. Diena bija pavēsa un vējaina. Vienīgi Timotejs bija kaut cik jēdzīgi apģērbts. Pa ceļam uz jūru jau Timotejs jūsmoja par pieneni, ko viņam iedevu.
Viņš par to priecājās līksmi un izvicināja un kārtīgi izpētījis, arī nokoda dažus gabaliņus. Tad viņš sauca pēc vēl kaut kā interesanta un devu viņam visu ko vien atradu. Tad, vienubrīd, viņš, klusi pie sevis pļāpādams, centās sakrustot pienenes galviņu ar jauno skuju pušķīti un kad tas neizdevās, atkal un atkal cēla klēpī nobirušo pušķīti un mēģināja uzsēdināt pienenei.
Citubrīd viņš atgāzis galvu jūsmoja par vēja šūpotajām priedēm virs galvas, līksmi dūdodams. Tikmēr es trenkāju odu barus ap ratiem, kurus vēja ātrumā centāmies izstumt cauri apsēstajai kāpu zonai.
Pie jūras bijām tikai mēs un mazs bariņš kaitbordistu, kuri centās palaist gaisā kaitu, bet tas ilgi neturējās un jau pēc mirkļa ar blīkšķi krita viļņos.
Timotejs brīdi pasēdēja uz segas, piesardzīgi vērodams jauno ainavu un tad, pāris reizes pārbaudījis smiltis uz tausti un pavērojis cik droši jūtas mamma un tētis, devās iekarot jauno pasauli, zeķubikšu (ko bijām uzvilkuši viņam galvā cepures trūkuma dēļ) ausīm plīvojot vējā.
Un tad tikai sākās. Viņš atrada sausu kociņu, viņš atrada sakaltušu melnu aļģu čemuru, viņš atrada akmeni, viņš atrada garu izkaltušu jūrasaugu... sauso kociņu viņš skripstināja, aļģu čemuru cēla pret sauli un gavilēja tam, akmeni pagaršoja un ar jūrasaugu plīkšķināja pa smilšu virsmu.
Tā viņš ņēmās dūkdams kā balodītis un sēdus dejodams. Purpinādams visādas mantras katram kociņam, aļģei bezgalīgajā izskaloto dārgumu joslā, paretam uzsaukdams arī jūrai, vai apbrīnodams oranžo kaitu.
Mēs gulējām tur pat netālu uz segas, vērojām un priecājāmies: Cik viņš jauks!
Un Timotejs bija ļoti aizņemts: tikai reizi pa reizei mums uzmeta aci lai parādītu kādu īpašu dārgumu un žigli atsmaidītu.
Bet visskaistākais kas bijis pēdējā laikā, ko es šaubos, vai mācēšu aprakstīt ir tas:
Aizvakar ar Timoteju un K aizbraucām uz Zvejniekciemu. Diena bija pavēsa un vējaina. Vienīgi Timotejs bija kaut cik jēdzīgi apģērbts. Pa ceļam uz jūru jau Timotejs jūsmoja par pieneni, ko viņam iedevu.
Viņš par to priecājās līksmi un izvicināja un kārtīgi izpētījis, arī nokoda dažus gabaliņus. Tad viņš sauca pēc vēl kaut kā interesanta un devu viņam visu ko vien atradu. Tad, vienubrīd, viņš, klusi pie sevis pļāpādams, centās sakrustot pienenes galviņu ar jauno skuju pušķīti un kad tas neizdevās, atkal un atkal cēla klēpī nobirušo pušķīti un mēģināja uzsēdināt pienenei.
Citubrīd viņš atgāzis galvu jūsmoja par vēja šūpotajām priedēm virs galvas, līksmi dūdodams. Tikmēr es trenkāju odu barus ap ratiem, kurus vēja ātrumā centāmies izstumt cauri apsēstajai kāpu zonai.
Pie jūras bijām tikai mēs un mazs bariņš kaitbordistu, kuri centās palaist gaisā kaitu, bet tas ilgi neturējās un jau pēc mirkļa ar blīkšķi krita viļņos.
Timotejs brīdi pasēdēja uz segas, piesardzīgi vērodams jauno ainavu un tad, pāris reizes pārbaudījis smiltis uz tausti un pavērojis cik droši jūtas mamma un tētis, devās iekarot jauno pasauli, zeķubikšu (ko bijām uzvilkuši viņam galvā cepures trūkuma dēļ) ausīm plīvojot vējā.
Un tad tikai sākās. Viņš atrada sausu kociņu, viņš atrada sakaltušu melnu aļģu čemuru, viņš atrada akmeni, viņš atrada garu izkaltušu jūrasaugu... sauso kociņu viņš skripstināja, aļģu čemuru cēla pret sauli un gavilēja tam, akmeni pagaršoja un ar jūrasaugu plīkšķināja pa smilšu virsmu.
Tā viņš ņēmās dūkdams kā balodītis un sēdus dejodams. Purpinādams visādas mantras katram kociņam, aļģei bezgalīgajā izskaloto dārgumu joslā, paretam uzsaukdams arī jūrai, vai apbrīnodams oranžo kaitu.
Mēs gulējām tur pat netālu uz segas, vērojām un priecājāmies: Cik viņš jauks!
Un Timotejs bija ļoti aizņemts: tikai reizi pa reizei mums uzmeta aci lai parādītu kādu īpašu dārgumu un žigli atsmaidītu.