-

Ziniet, un vēl ir ļoti daudz lietu, par kurām nerakstu, jo zinu, ka, ja piesēdīšos, tad jāraksta būs visu nakti, bet to es nedrīkstu, jo esmu tak traka. Un man jāguļ.
Bet visskaistākais kas bijis pēdējā laikā, ko es šaubos, vai mācēšu aprakstīt ir tas:
Aizvakar ar Timoteju un K aizbraucām uz Zvejniekciemu. Diena bija pavēsa un vējaina. Vienīgi Timotejs bija kaut cik jēdzīgi apģērbts. Pa ceļam uz jūru jau Timotejs jūsmoja par pieneni, ko viņam iedevu.
Viņš par to priecājās līksmi un izvicināja un kārtīgi izpētījis, arī nokoda dažus gabaliņus. Tad viņš sauca pēc vēl kaut kā interesanta un devu viņam visu ko vien atradu. Tad, vienubrīd, viņš, klusi pie sevis pļāpādams, centās sakrustot pienenes galviņu ar jauno skuju pušķīti un kad tas neizdevās, atkal un atkal cēla klēpī nobirušo pušķīti un mēģināja uzsēdināt pienenei.
Citubrīd viņš atgāzis galvu jūsmoja par vēja šūpotajām priedēm virs galvas, līksmi dūdodams. Tikmēr es trenkāju odu barus ap ratiem, kurus vēja ātrumā centāmies izstumt cauri apsēstajai kāpu zonai.

Pie jūras bijām tikai mēs un mazs bariņš kaitbordistu, kuri centās palaist gaisā kaitu, bet tas ilgi neturējās un jau pēc mirkļa ar blīkšķi krita viļņos.
Timotejs brīdi pasēdēja uz segas, piesardzīgi vērodams jauno ainavu un tad, pāris reizes pārbaudījis smiltis uz tausti un pavērojis cik droši jūtas mamma un tētis, devās iekarot jauno pasauli, zeķubikšu (ko bijām uzvilkuši viņam galvā cepures trūkuma dēļ) ausīm plīvojot vējā.
Un tad tikai sākās. Viņš atrada sausu kociņu, viņš atrada sakaltušu melnu aļģu čemuru, viņš atrada akmeni, viņš atrada garu izkaltušu jūrasaugu... sauso kociņu viņš skripstināja, aļģu čemuru cēla pret sauli un gavilēja tam, akmeni pagaršoja un ar jūrasaugu plīkšķināja pa smilšu virsmu.
Tā viņš ņēmās dūkdams kā balodītis un sēdus dejodams. Purpinādams visādas mantras katram kociņam, aļģei bezgalīgajā izskaloto dārgumu joslā, paretam uzsaukdams arī jūrai, vai apbrīnodams oranžo kaitu.
Mēs gulējām tur pat netālu uz segas, vērojām un priecājāmies: Cik viņš jauks!
Un Timotejs bija ļoti aizņemts: tikai reizi pa reizei mums uzmeta aci lai parādītu kādu īpašu dārgumu un žigli atsmaidītu.

Ļoti labprāt uzrakstītu kaut ko satriecošu, bet rokas cilājas tik lēni un smagi, ka šķiet, ka tam nepieciešama vesela būvnieku brigāde ar ceļamkrānu, pavadzīmēm un kliegšanu: "vo, vo, vēlmazliet, pa labi, pa labi. Stop!" Vicināšanās, ķiveres... Nu jūs jau ziniet kā tas ira, kad apsūnojis dvēseles dimants. Asni caur asfaltu kad spraucas un tamlīdzīgi.
Bet jūtu, ka kaut kāda dzīvība jau pamostas. Piemēram, pretbanalitāšu aizsargslānis nedaudz noārdījies un ceru, ka kaķēnu kartiņas jau drīz mani varēs saraudināt.
Šodien, kad acī iesmērēju kodīgu krēmu, plus vēl centos domāt bēdīgas domas, (nezkāpēc vairāk domājās šausmīgas) gandrīz jau izspiedu pāris asaru. Kaut kur lasīju, ka raudāt ir veselīgi (Protams, ja neraud dimantu asaras, kā tā viena meitene kaut kur Tuvajos Austrumos (Au!!!)) Nē, nu daudzkur esmu to, protams, lasījusi, bet atkal izlasīju vakar grāmatā "Būda". Sāku lasīt tāpēc, ka recenzijās uz mugurējā vāka bija rakstīts kaut kas līdzīgs kā : "Pēc šitās grāmatas jūs momentāli atjaunosiet attiecības ar Dievu" un "Jūsu dvēseles dārzā sāks augt dzīvības koks" un tas taču ir tieši tas ko es vēlos. Tur viss bija baigi skaisti un progresīvi. Dievs Tēvs/ Māte man patika un Saraju bija forša, Jēzum nebija ne vainas un kabalistiskais faktors + protestantisms un sirsnība.
Pilnīgi paķēra līdz brīdim, kad visi sāka izšļākt krāsainas gaismas starus, vienoties kopējā dziesmā un Jēzus pastaigājās baltā hitonā ar zelta kroni galvā un apmīļoja bērnus visas tās varavīkšņu dūmakas vidū. Kaut kā bišķi pa traku, izviņiķe.
Bet ja šito daļu (laikam, kulmināciju) izgrieztu, tad es arī gandrīz vai varētu parakstīties zem augšminētajām atsauksmēm, kuras bija atrodamas uz grāmatas pakaļējā vāka.

Un problemātiskie nāves, ciešanu un nežēlības jautājumi skarti tika arī. Ar vieglu, bet pārliecinošu roku.

Par dzīvi man arī šis tas ir ko teikt. manējo. Vai kā pateikt... To, kuru dzīvoju. Bet atkal grūti savākties. Nu ir tā, ka es dzīvoju san mājā daudzākas dienas, jo mīļais mans strādā visu diennakti gandrīz. Man patīk būt san mājā, kur ir viss tik balts un maz mantu un ir virtuve un arī kaut kas ko ēst. Tur ir logs, kurš veras uz pavisam nelielu iekšpagalmu. Tādu kā gaismas aku. Lejā ir divi glīti melni dzelzs krēsli. Tur kāds, droši vien, reizēm iet uzsmēķēt kopā ar draugu, vai draudzeni. Pagalmiņa mūra sienās ir daudzāki logi. Daži pavisam nelieli kambarīšu lodziņi- aizvilkti ar rūtainiem, vai puķainiem aizskariņiem- citi kāpņutelpu, vai koridoru krēslainie logi.
Augšā ir neregulārs debesu daudzstūris. Un gaisma te kaut kā dīvaini iekrīt, ka dažu brīdi, kad sēžu uz palodzes ar cigareti rokā, grāmatu klēpī un skatos ārā, vai tad, kad lietus brāzma pāršķēļ saulainās dienas tveici, kā tas bija vakar, es jūtos īstajā vietā un laikā un ir nedaudz saldsērīgi apzināties, ka viss paiet.
Pēc lietusbrāzmas, mans gadu vecais puisēns, pieslējās kājās pie loga un čīkstēdams snaikstīja savas zvaigznīšu rociņas, cenzdamies aizsniegt palodzi, jo gribēja zināt no kurienes nāk brīnumainā skaņa, kuras ritmā viņš tikko bija šūpojies.
Es viņu pacēlu rokās un mēs ilgi skatījāmies uz nelielu aprūsējušu skārda nojumīti iekšpagalmā. Uz tās lielām pilēm un šļakatām no jumta tecēja lietus ūdens. Klausījāmies, elpojām mitro gaisu, Timotejs līksmi savicināja apaļās rociņas, mēs brīžiem laimīgi saskatījāmies un apbrīnas pilni iesaucāmies, slavējot nojumi, lietu un īsto brīdi, kurā kopā bijām nonākuši pareizajā laikā.