- - Miegaino taureņu deja un balss tuneļa galā

Svinības bija plašākas kā uzdrīkstējos cerēt.
Katra sīka atkāpe, vai tabu pastaipīšana mani priecē desmitkārt kā senāk, kad pat vētraina uzdzīve bija visai pierasta lieta.
Atnāca Vikings ar torti un mēs jau sākām trīsvientulīgi (ar Timotiņu) vakarēt un pļāpāt par šo un to, kad pēkšņi- klauvējiens pie durvīm! Bruņrupucis un Irrapirra arī pagodināja un tad san ievirpuļoja savā krāšņajā elementā un tas viss mani priecēja. Apslimušais Timotiņš turējās kā vīrs, līdz aizgāja čučēt. Un tad- vakara noslēgumā- vēl pēkšņi uzradās taim ar savu daudzkārt aprunāto tālo zemju princi. Un tas bija tik aizraujoši, kad mēs aizgājām ar san un taim ievilkt dūmu un viņa (taim), acīm starojot, parādīja savu smalko roku un pirkstā viņai mirdzēja gredzens (skaists un ar divām smalkām rindām īstu DIMANTIŅU)
Starojoši viņi ievēlās pa jau durvīm. Maliet samulsis, bet apņēmības pilns- pēc viņas- puisis.
Visa tā viesošanās, negantā koķetēšana un jokošanās ar vikingu un san. Un tajā tik labi iejutušos jauno pāri, kuri pierastajā viesulī ienesa jaunas, bet tik pazīstamas vēsmas.
Princese. Sakiet, ko gribiet, bet tas ir skaisti- ņemt un noticēt. Sadoties rokās un lēkt nezināmajā.

Un mazliet Jūsu vēja un pavasara saules uzlija arī mums- pārējajiem klātesošajiem miegainajiem taureņiem. Priekā!

Un tad es iegāju vannasistabā nomazgāties. Noģērbos, rosījos, domāju. Tad pa ļoti dziļo gotisko loga aili atskanēja skaista, tīra meitenes balss. Viņa kaut kur tumsā dziedāja kaut ko ko nevarēju saklausīt. Kaut ko skaistu, melodisku un monotonu kā baznīcas dziesmu. Domas apstājās. Es stāvēju balto sienu ieskauta plika un skatījos garā, dziļā ailē kaut kur necaurskatāmā tumsā. klausījos. Dziesma skanēja, tad aprāvās un meitene iesmējās. Un atkal mani pārņēma tā kino sajūta. Kad tik ļoti gribās, lai galvas vietā būtu filmu kamera. Vai, lai būtu vismaz kāds veids kā dalīties tajā sajūtā, tajā brīdī tieši tagad.