Karaliska diendusa

« previous entry | next entry »
Mar. 5th, 2009 | 06:57 pm

Redzēju sapnī karali un dāmu. Viņi jāja uz zirgiem kādā valstiski svarīgā ceļā. Karalim bija smags kronis, bet viņš bija cēls. Dāma bija daiļa, pazemīga un prātīga. Ceļā viņiem piebiedrojās bruņinieks. Bruņieks skatījās uz karali un apbrīnoja viņa cēlumu, jo kad karalis nospļāvās viņš to izdarīja eleganti un ne siekalas nepalika pie viņa lūpām un nekad viņš ne seglu malu, ne zābaku neapspļāva un skatiens nekavējās pie spļāviena par ilgu. Tā ceļā īsinot laiku bruņinieks centās viņu atdarināt, bet karalis to pamanījis, ar piemēru pamācīja. Kad arī tas nelīdzēja bruņiniekam nospļauties cēlāk, karalis teica; Nepūlies! Tu neesi tā vērts. Un viņi klusēdami jāja tālāk, līdz nonāca pie kādas alejas, virs kuras savijās koku galotnes. Viņi jāja lejā pa to un aleja pakāpeniski pārvērtās par nevisai plašu, gaišu pazemes alu. Brīnumainā kārtā jātnieki un zirgi bez pūlēm nogāja uz elfu valstību. Elfu valstības maģiskajā pazemes gaismā karalis izrādījās Kaspars, daiļā dāma- es. Bruņinieku nepazinu. Zirgi kaut kur pazuda- droši vien tika nemanot, kā jau pie elfiem, aizvesti uz staļļiem. Ceļā mums piebiedrojās arvien vairāk greznos tērpos ģērbti ļaudis/elfi. Nesteidzīgi visi aizstaigājām līdz pazemes alas galam- ieejai plašā deju zālē. Pie durvīm katram viesim tika izsniegts ar dārgkmeņiem rotāts kauss un balts porcelāna šķīvis, kuru pats varēja piepildīt ar dažādiem brīnumainiem ēdieniem. Tikko uzlikti uz šķīvja ēdieni paši izkārtojās gleznainās ainavās. Pēc tālā ceļa izsalkušais bruņinieks uz sava šķīvja salika labi daudz no visa, kas bija, bet karalis- pavisam nedaudz, jo ēdiens uz viņa šķīvja jau uzreiz izkārtojās tik skaistā ainavā, ka tai nebija ne ko atņemt, ne pielikt. Ienākusi dziļāk deju zālē pamanīju, ka tajā nav neviena krēsla, tādēļ visi grezni tērptajie viesi, it kā kaut ko gaidīdami, klusās un skanīgās balsīs sarunājās un rātni sēdēja uz grīdas gar zāles sienām, kā nu kurais. Droši vien- tomēr elfi, es tagad domāju, jo teju visi sēžot izskatījās tik graciozi un vingri, kā baletdejotāji pēc nodarbības. Tikai bruņinieks "cilvēcīgi" neveikli atstutējies pret sienu, priecīgs tiesāja ēdienu no pārpilnā šķīvja.
Palūkojusies apkārt, atklāju, ka viens krēsls zālē tomēr ir un biju pilnīgi droša, ka tas paredzēts Karalim. Mudināju viņu apsēsties. Jūtoties nedaudz neērti par izrādīto godu, Kaspars devās ieņemt savu vietu, taču tikko apsēdies, klusi un izbrīnīti atzinās, ka nokļūt līdz krēslam nemaz nav bijis tik viegli, jo kājas šodien tādas smagas. "Nu bet kā tu domā, kāpēc!?" norādīju uz viņa paša apzeltītajās kurpēs uz nelielas platformas un augsta papēža, iespīlētajām pēdām. 17.gs aristokrāta cienīgie apavi bija nemanot uzradušies Kaspara kājās reizē ar grezno izšūto balles tērpu. Piedāvāju atnest nogurušajam karalim zāles otrā galā palikušo kausu un kad atgriezos, pamanīju blakus viņa krēslam nedaudz mazāku un apsēdos uz tā. Elfu sarunas pamazām sāka pieklust un arvien biežāk viņu labvēlīgie skatieni bija pavērsti pret mums. Nezinu, ko mēs teicām, vai arī- ko viņi dzirdēja/ redzēja, bet viņiem tas patika. Un laikam, ka es kļuvu par karalieni.

Link | Leave a comment | Add to Memories


Comments {2}

bettyboob

(no subject)

from: [info]san
date: Mar. 6th, 2009 - 12:44 pm
Link

cik tas viss ir smalki un augsti! tad tu tagad esi "jūsu gaišība"?

Reply


(no subject)

from: [info]kashadura
date: Mar. 6th, 2009 - 12:53 pm
Link

exactly

Reply