- - Labrīt!

Man iet pavisam labi. Es satiku brīnišķīgu un ļoti tuvu draudzeni. Mums ir plānā tikties arī nākamajās brīvdienās. Bieži gatavoju veselīgus un garšīgus ēdienus. ( No drausmīgā ieraduma pārēsties gan tas nekādā veidā nelīdz atbrīvoties un nevarētu teikt, ka tas izteikti ietekmētu manu bērnu ēšanas paradumus. Tomēr pats fakts, ka gatavot kļuvis patīkami, nevis “vēlviena nasta nogurdinošajā ceļā uz neizbēgamo, vientuļo nāvi”, jau vien ir sasniegums.) Komunikācija gan ar tuvajiem, gan svešiniekiem arī vairs tik ļoti netraumē (izņemot, protams, ar dēla krievu valodas skolotāju).
Ir priecīgi, ziema nav auksta, adultings un parentings šobrīd diezgan labā līmenī.
Jāsāk kkā mans krūšainais bumbulītis (dēls) ierādīt baseina apmeklēšanā, tad vispār būs laime pilnīga.
Ā un dēlam manam- vientuļniekam ar drausmīgu raksturu (viss mātē) ir tik brīnišķīgs labākais (vienīgais) draugs!
Viņi kopā brauc uz drauga laukiem, iet uz boulingu un ko tik vēl ne. Un visu patstāvīgi. (Nu, vispār jau brīžiem arī ar neproporcionālu drauga mammas atbalstu)
Un vēl - kad nav tas pelēkais plīvurs uz visa, tad mūsu mājas nemaz nešķiet TIK šausmīgas. Var kādreiz arī uzaicināt kādu ciemiņu. Ja nepatīk, lai neēd.