Happily ever after

« previous entry | next entry »
Apr. 30th, 2018 | 11:34 am

Šajā dzīves posmā esmu gandrīz pilnīgi droša, ka varētu izdzīvot, ja mans dzīvesbiedrs atzītos, ka ir mani krāpis, vai krāpj. Cita lieta, ka tas būtu nezvērīgi sāpīgi utt, bet es izdzīvotu. Iespējams, ka es-mës pat ieviestu kaut kādu ilgtnespējīgu hipijmorisona modeli, kas pāris gadu laikā totāli sapistu dzīvi visiem iesaistītajiem un tāpat beigtos ar neizbēgamo škiršanos. Bet es izdzīvotu. Es justos mazvērtīga kā sieviete. Nepilnīga, kā seksuāla būtne ( (c) Bubble Gum Explosion) uzsprāgtu pavisam meklējot panaceju,, bet es būtu.
Melus es nepārdzīvotu.
Nu ja. Jo es tādus melus redzu tā - ne vien neiekāro un nemīl, bet pat neciena.

Nav it kā tā, ka man būtu galīgi akūti, bet deusku gribās apdomāt, kas un kā, un ja nu mans namiñš sabruktu - ko es tad darītu?

Un kā jums ir ar šito jautājumu?

Link | Leave a comment | Add to Memories


Comments {30}

(no subject)

from: [info]unpy
date: Apr. 30th, 2018 - 02:39 pm
Link

Daudz vienkāršāk, pietiek parēķināt to, kādas sekas, kaitējums, pārdzīvojumi un citi sarežģījumi ir tad, ja atzīstas un kādas sekas tam, ja nē.

Reply | Parent