- - June 9th, 2008

Pēc labi pavadītas dienas, tikko pārnācu kājām mājās no tējnīcas "Goija".
Lai neuzturētos nepatīkamās kompānijās (apnicis jau man teikt, ka nav cigarešu) un uzturētu sportisko garu, ceļā uz mājām skrēju no pieturas uz pieturu, pie viena "pieskatot" dežūrējošos tramvajus.
Kad vienīgais dežūrnieks bija palaists garām un kļuva pavisam bailīgi, beidzu skriet (lai neviens nepārprastu, ka vēlos, lai man dzenās pakaļ) un sparīgi soļojot, mēģināju aizņemt nobiedēto prātu ar rotaļu "interpretē izteicienu";

"Ja Islama nostāja ir tāda, ka, lai ko darītu Muhameds, viņš nonāks pie kalna, tad..." steidzīgi šķērsojot ielu pie spēļu zāles "Zilais dimants" es noformulēju,
"...budisms koncentrējās uz faktu, ka nav vajadzīgs izdarīt liekas kustības kalna virzienā,"
pa laternu gaismas pleķiem izlavierējot gar tumšajiem krūmiem ceļmalā, pabeidzu;"...ja jau kalns pats var atnākt."
Brīdī, kad mēģināju iztēloties pēc iespējas kristīgu attieksmi pret attālumu starp Mumhamedu un kalnu, gāju garām Mārtiņa baznīcas sētai, uz kuras pamanīju ar biezu flomasteri uzšņāptu "allah". Par spīti izbīlim, patīkami iepriecināta turpināju;
"...taču kristietība uzsver Muhameda pienākumu", nobijusies kā diegs es atvēru tumšā pagalma vārtiņus, "...vai vēlmi nonākt pie kalna" es aulēkšoju augšā pa trepēm, "...iespēju gaidīt tramvaju nemaz neizskatot", es atviegloti nopūtos aizslēgusi dzīvokļa durvis.

Vārdi, vismaz latviešu valodā, ir tādi kantaini. Kad mēģina iemigt, tad traucē pat domas, bet vārdi klaudz pa prātu vienkārši neciešami. Rīt eksāmens, bet es tikai nespēju beigt domāt par skaisto un nesaprotamo un to, ko vēl neesmu sapratusi. Ķermenis strādā līdzi. Saspringums plecos un asums aizvērtās acīs no īstos vārdu piemeklēšanas. Tā iet, kad aizrotaļājās ar nozīmēm. Četros no rīta nav kur spraust.

Iešu izgatavot sev vērbenes tēju.
Līdz eksāmenam vēl 6 stundas.

Astoņi par eksāmenu, deviņi par referātu. Bet atzīmes jau nav galvenais. Galvenais, ka es esmu kā ēģiptiešu dieviete Maat.