distances pārvarēšana
Jun. 9th, 2008 | 01:10 am
From:: kashadura
Pēc labi pavadītas dienas, tikko pārnācu kājām mājās no tējnīcas "Goija".
Lai neuzturētos nepatīkamās kompānijās (apnicis jau man teikt, ka nav cigarešu) un uzturētu sportisko garu, ceļā uz mājām skrēju no pieturas uz pieturu, pie viena "pieskatot" dežūrējošos tramvajus.
Kad vienīgais dežūrnieks bija palaists garām un kļuva pavisam bailīgi, beidzu skriet (lai neviens nepārprastu, ka vēlos, lai man dzenās pakaļ) un sparīgi soļojot, mēģināju aizņemt nobiedēto prātu ar rotaļu "interpretē izteicienu";
"Ja Islama nostāja ir tāda, ka, lai ko darītu Muhameds, viņš nonāks pie kalna, tad..." steidzīgi šķērsojot ielu pie spēļu zāles "Zilais dimants" es noformulēju,
"...budisms koncentrējās uz faktu, ka nav vajadzīgs izdarīt liekas kustības kalna virzienā,"
pa laternu gaismas pleķiem izlavierējot gar tumšajiem krūmiem ceļmalā, pabeidzu;"...ja jau kalns pats var atnākt."
Brīdī, kad mēģināju iztēloties pēc iespējas kristīgu attieksmi pret attālumu starp Mumhamedu un kalnu, gāju garām Mārtiņa baznīcas sētai, uz kuras pamanīju ar biezu flomasteri uzšņāptu "allah". Par spīti izbīlim, patīkami iepriecināta turpināju;
"...taču kristietība uzsver Muhameda pienākumu", nobijusies kā diegs es atvēru tumšā pagalma vārtiņus, "...vai vēlmi nonākt pie kalna" es aulēkšoju augšā pa trepēm, "...iespēju gaidīt tramvaju nemaz neizskatot", es atviegloti nopūtos aizslēgusi dzīvokļa durvis.
Lai neuzturētos nepatīkamās kompānijās (apnicis jau man teikt, ka nav cigarešu) un uzturētu sportisko garu, ceļā uz mājām skrēju no pieturas uz pieturu, pie viena "pieskatot" dežūrējošos tramvajus.
Kad vienīgais dežūrnieks bija palaists garām un kļuva pavisam bailīgi, beidzu skriet (lai neviens nepārprastu, ka vēlos, lai man dzenās pakaļ) un sparīgi soļojot, mēģināju aizņemt nobiedēto prātu ar rotaļu "interpretē izteicienu";
"Ja Islama nostāja ir tāda, ka, lai ko darītu Muhameds, viņš nonāks pie kalna, tad..." steidzīgi šķērsojot ielu pie spēļu zāles "Zilais dimants" es noformulēju,
"...budisms koncentrējās uz faktu, ka nav vajadzīgs izdarīt liekas kustības kalna virzienā,"
pa laternu gaismas pleķiem izlavierējot gar tumšajiem krūmiem ceļmalā, pabeidzu;"...ja jau kalns pats var atnākt."
Brīdī, kad mēģināju iztēloties pēc iespējas kristīgu attieksmi pret attālumu starp Mumhamedu un kalnu, gāju garām Mārtiņa baznīcas sētai, uz kuras pamanīju ar biezu flomasteri uzšņāptu "allah". Par spīti izbīlim, patīkami iepriecināta turpināju;
"...taču kristietība uzsver Muhameda pienākumu", nobijusies kā diegs es atvēru tumšā pagalma vārtiņus, "...vai vēlmi nonākt pie kalna" es aulēkšoju augšā pa trepēm, "...iespēju gaidīt tramvaju nemaz neizskatot", es atviegloti nopūtos aizslēgusi dzīvokļa durvis.