Iespējams labākā dzīve kāda man bijusi.
Jun. 8th, 2008 | 02:14 am
"Piektdiena?" Es jautājoši paskatos uz Santu, kura jau (ex Lapsas istabā, tagad- viesu +datora istabā) ieritinājusies uz guļu.
"Kāpēc jūs šeit atstājāt krēslu?" viņa nekavējoties jūsmīgi iesaucās un tad nopūšās un piebilst "Man liekās par šitām brīvdienām es arī kaut ko ierakstīšu"
Atmiņa man negrib sniegties tālāk par piektdienas nakti 24:00, kad kopā ar Santu izgājām no manas mammas mājas pēc elegantām vakariņām + liela daudzuma svaigi spiestas apelsīnu sulas patērēšanas (aizbraucām uz non-stop alkoholiķu veikalu "Lapa" plkst ap 23:00 uzreiz pēc aikido. Precīzāk uz turieni mūs eskortēja Santas brālis savā elegantajā auto.)Tur mēs demonstratīvi pagājām garām pārapdzīvotajai alkohola nodaļai un no nakts darba (un var būt ne tikai)piesarkušās pārdevējas, kura mūs konkrētajos apstākļos uzlūkoja kā nereālas parādības, sportiskā gara pārņemtas izpirkām 2,5 kg apelsīnus un divus kivi.
Lai nu kā- vakariņas bija lieliskas un par spīti tikko no vīna svētkiem atnākušās Karīnas audzinošajiem iebildumiem, spārnoja mūs doties peripētiķu cienīgā pastaigā uz otru Lielās upes krastu ar ne stingri noteiktu, taču aptuvenu mērķi. Pa ceļam apspriedām populārfilozofisko/psiholoģisko lekciju par čehu budismu (WE In buddhism don't have much rules as "don't do this" and "don't do that"; as we say in Chez; we eat meat and understand jokes), kuru apmeklēju pēcpusdienā. Tā nu nemanot kājas mūs aiznesa līdz "Meta cafe". Nevainīgā pastaiga šķērsojot slieksni organiski pārauga "deju grīdas iesildīšanā ". Par spīti tam, ka deju grīda aptuveni stundas laikā kļuva ārkārtīgi karsta, mēs palikām līdz pat kafejnīcas slēgšanai ap plkst 5:00, pēdējās (apmeklētāju izsētojamās) dejas vietā izpildot rīta vingrošanu bārmeņa un dažu pārgurušu oficianšu patīkamajā kompānijā. Vakara gaitā mēs paguvām izgudrot brīnišķīgu garo dzērienu (pagaidām garšīgākā alus ko esmu dzērusi "Leffe" un Scweppes sour lemon sajaukumu pusi uz pusi) doties pastaigā pa parku, (lai atpūtinātu ausis un neveiksmīgi mēģinātu notvert un nobučot kādu no trokšņainajām kanālmalas vardēm)atpūtas brīžos trakojoša, apreibuša pūļa vidū sēdēt starp saplēstām glāzēm un vest patīkamu sarunu. Un to visu mēs izbaudījām ar pavisam niecīgu apreibinošu vielu klātbūtni organismā (1 jaunizgudrotais longdrinks uz 1 pers)
No diskotēkas mēģinājām iespiesties "pelmeņos", bet izrādījās- slēgts. Viss, ko ieguvām no īsā Vecrīgas apmeklējuma- ieskats Latvijas sociālajā čerņā rīta skaidrumā. Ā. Nē! Tas nav viss. Vēl ir viens jauks stāsts. Mēs gājām gar iestādi "Fīlings" un pie netālās miskastes atradām glītu krēslu. Izrādījās- bez vienas kājas. Tā nu es nesu savu guvumu priecīga, taču mazliet šaubīga par tā vērtību, dēļ trūkstošās kājas. Mēs ar Santu tieši spriedām, vai tā ir aizstājama, kad pēkšņi izdirdējām skrienošus soļus aizmugurē. Nu bet protams! "ot kuda vam kreslo?" samulsis jautāja tumsnējs vīrelis. "Nu vobshe to mi jego v musore nashlji" mēs draudzīgi paskaidrojām sīkajam vīriņam un gājām tālāk. Pēc brīža kopīgi izlēmām, ka krēslu tomēr atstāsim kādā šķērsielā. Bet tik vienkārši jau tas nevarēja beigties! Pēkšņi uzradās masīvs, liela auguma vīrietis armijas apģērbā ar PILNĪGI oranžu seju!! Ar visu iztrūkstošo cieņu pret tiesības sargājošajiem orgāniem, bija grūti saglabāt nopietnu sejas izteiksmi. Oranžā parādība lika nest krēslu atpakaļ uz miskasti, taču mēs, aizbildinoties, ka griesties atpakaļ uz vietu, kur jau esi bijis, ir uz nelaimi, teicāmies nest to uz nākamo miskasti. Tikko izgājušas no oranžā kareivja ietekmes zonas, krēslu, protams, pametām likteņa varā.
Putnu dziesmu pavadītas saullēktā šķērsojām tiltu, tiesājot benzīntankā iegādātos sendvičus (Nu kā lai savādāk to sauc, kad divām maizes šķēlēm pa vidu sabāztas visādi savstarpēji nesaderīgi pārtikas produkti) un, laiku īsinot, izdomājām episku sāgu par Annu Burkānu (vārds mainīts) , kas ar baltu polārlāča ādu iztapsētā milzu gliemežvākā ceļo pa pasauli steidzīgās darīšanās. Gliemežvāka pajūgā ir iejūgti ap piecpadsmit ar savu statusu vairāk kā apmierināti, simpātiski, taču trūcīgi ģērbti jaunekļi, kuriem iemauktu vietā uzvilkti sadomazohistiskajām rotaļām paredzētie mutes aizbāžņi. Viens jauneklis ieauts Hermeja spārnotajās zandalēs seko līdzi ekipāžai ar pudeli atdzesēta šampanieša rokā un sniegbaltu dvieli uz pleca. reizēm viņš cienīgi, taču ar pazemīgu sejas izteiksmi "es neesmu cienīgs pat aizsiet jūsu zandaļu siksniņas" papildina glāzi Burkānas izstieptajā rokā. Burkāna ir tērpta maigas persiku krāsas zīda kleitā, kura ir tik gara, ka šlepe plīvo putekļainajā gaisā vēl gabaliņu aiz karietes. Reizēm Anna aizvada ekipāžu līdz upei, kurā līdz ceļiem iebridušas stāv maisauduma kreklos tērptas tumšmatainas skaistules un skaļi raud. Kad ierodās Anna ar saviem pavadoņiem, šņuksti un vaidēšana kļūst skaļāka, meitenes izkāpj no upes un satupuušas karietes aizmugurē slaka ar asarām Burkānas kleitas šlepi un berž to, līdz Burkānas pavadonis bezceremoniali vicinoties ar sniegbalto dvieli viņas sadzen atpakaļ aukstajā ūdenī un ekipāža var doties tālāk.
Tā muldot nejēdzības, bijām atnākušas līdz manām mājām un gājām gulēt, lai pagūtu kaut cik izgulēties līdz konventa sētas vīna svētkiem (plkst 14 jau jābūt tur!)
Rīts. Pēc dušas ritāliem izgatavoju divas lieliskas lattes (ar pašu mazumiņu krūmu kardamona), kuras mēs nesteidzīgi izmalkojām verandā, tad pļāpājot un klausoties Mārliju, uzcepām lielisku brokastu omleti. Paēdušas un bruņojušās ar sausiņiem un pudeli negāzēta ūdens, atstājām ierakumus.
Visu nogulēto rīta cēlienu, pa atvērto logu manā guļamistabā ieplūda netipiski labas slāvu mūzikas skaņas. Tikko mēs izgājām pa vārtiņiem, es sapratu, ka mūzika skan pāri ielai- pretējās mājas plašajā pagalmā. Cauri drāšu žogam bija samanāmi krāsaini tērpi un nelatviski jauka rosība. Kaut gan jau diezgan steidzīgi bija jādodās uz konventa sētu, ziņkārības māktas nolēmām pieiet un paskatīties tuvāk. Nepaguvām vēl piespiest mūļus pie drāšu sētas, kad tumsnējs vīrietis ar mājieniem aicināja mūs iekšā. Saskatījušās devāmies pie draudzīgā- kā izrādās- tatāra. Pirms pielaist mūs pie paša pasākuma viņš mūs pievārtē apgaismoja, ka Tataristana ir ārkārtīgi skaista zeme un lai mēs krājam naudu un braucam uz olimpiskajām spēlēm, kuras tur notikšot kaut kad pēc desmit gadiem un uzdāvināja (njeznaju kak vi podjelitje. mnje toljko odjin ostalsja.) suvenīru ar uzrakstu "Tataristan" - zvaniņu , kura tureklī iestrādāts keramikas medaljoniņš, kuram vienā pusē atainots Tataristānas ģērbonis un otrā- miniatūra ainaviņa. Apdāvinātas un pārsteigtas mēs ieslīdējām Tataristānas vēstniecības pagalmā (!). Vēstniecības durvu priekšā Tataristānas dejas šķietami neiestudēti uz maiņām izpildīja sintētiskos, taču kičīgi krāšņos tērpos tērptas majestātiskas kundzītes. Vīri ar ķubiķeikām galvā, sadalījušies pušķīšos kaut ko pļāpāja, vai iekārtojušies krēslos kopā ar ģimenēm vēroja priekšnesumu. Jauna, garbižaina tatāru meitene tautas tērpā notiekošo vēroja gurdeni piesēdusi tur pat mauriņā. Daži jūsmīgi plaukšķināja līdzi asinis uzsitošajam ritmam. Mēs īsu brīdi uzkavējāmies un tad negribīgi steidzāmies tālāk.
Konventa sētā. "Pie franču vīniem?" Es ierosināju. "Nu bet pēc tam pie Argentīnas". Pa ceļam ar lētiem trikiem (Labākais vīns! ) mūs pārtvēra uzmācīgs Itāļu vīnu importētāju galdiņš, izjaucot skaidros, lai arī ne visai rafinētos nodomus (Tagad esam gudrākas)ar malciņu fresita- dzirkstošo vīnu ar zemenēm (dāmu limonāde). Kaut kā mēs aizfutbolējāmies pie Spāņu Torres (ar to gan vajadzētu beigt), par kuriem kopumā bijām patīkami pārsteigtas, atšķirībā no gaidītā. (tas Gran Coronas pie prosciutto, vai kādas stiprākas gaļas būtu pa pirmo), tad drusciņ gājām maldu ceļus- lējām ārā un skalojām glāzes. Atpūtāmies, uzēdām sausiņus. Iesildījām bruģi live jazz mūzikas pavadījumā. Latvieši vēl nebija gana iedzēruši, lai ļautu jūtām vaļu, tādēļ bijām vienīgās dejotājas. Tā neko sev izrādījās Urban Malbec 2005, aizmirsu kam, bet tāds dizainīgs (pie sieriem un maigajām gaļām varētu būt kruta). Vienīgais franču vīns, kurš izskatījās nogaršojams, izrādījās neinteresants un skābens. Lavačkas apsaimniekotāji neko vairāk par "sarkans-balts-sarkans" nezināja pateikt paši par saviem vīniem. Brīnišķīgais Eirovīna konsulatnts gan bija zinošs un pietiekoši laipns, lai veltītu laiku arī inteliģento un zinātkāro latviešu pelnrušķīšu izglītošanai, ne tikai bagāto, taču... ne visai nabadzīgo jaunkrievu sievu glāžu papildināšanai. Brīnišķīgu Valpoličellu nogaršojām un iemīlējām Itāliju par maigo "verandas" baltvīnu. Kritiskums sāka zust, tāpēc uzēdām sausiņus, iedzērām ūdeni un gājām uzdejot pie džeziņa. Nu jau nedejojām vienas. Spēcīga, blonda exhipij- lezbiete vidējos gados smagnēji laidās dejā ar mums. Pēc brīža piebiedrojās iereibis biezeņu pārītis. (Vecais nevarēja vien beigt pāri sievas plecam blenzt uz mūsu "skaistumu")Jau daudzi malā stāvošie nemierīgi dīžājās rādot neapmierinātas sejas paši savai nespējai saņemties atsaukties uz paša vēlmi un vairākkārtējo mūziķu aicinājumu dejot. Pēc dejošanas neizturējām kārdinājumu un par nesamērīgu cenu iegādājāmies nelielu siera plati (cambozolla, brie (sapratu okonchatjeljno- prezidenta brii ir suuds!)tas superīgais kāviņsauc siers (kas tik labs pie sarkanvīna) un mirabo) un nolēmām censties (par šito naudu vismaz)atrast visideālāko kombināciju. Brīnišķīgā kombinācijā ar Eirovīna konsultanta ieteikto sarkanvīnu nesteidzīgi notiesājām to kāviņsauc superīgo sieru. UN TAD NOTIKA TAS. Klausot ieteikumam cambozollai un mirabo pārinieku meklēt starp vācu baltvīniem, mēs ieklīdām labi noslēptajā Hanza vīnu pasaulē (lai neteiktu dimensijā). Iespējams, ka, lai atbrīvotos no iepriekšējo vīnu garšām mums būtu vajadzējis laizīt vismaz asfaltu, taču kaut kā mēs pamanījāmies sagaršot to, kas bija uber alles. Garšas šoka dēļ neatceros, ko mums piedāvāja pie sieriem. Lai nu kā, bet konsultants ar manāmu sajūsmu konstatējis, ka mēs esam uz pakaļas, kā nākamo ielēja 2007 gada riesling, kuru biju noskatījusi (ar šo vārdu arī manas vācu vīnu zināšanas bija izsmeltas ). Tas garšoja labi, taču tad caur manu muti sāka runāt Dievs. Un viņš teica "Mēs neko par vācu vīniem nezinām. Vai Rieslingam ir kaut kādi labie gadi?" Hanza vīnu konsultanta (oi, zelta gabaliņš)acis mazliet iespīdējās un viņš no paletes izņēma kaut kādu Hertz fon... (man ir pierakstīts!) 2005 riesling un iegleznoja mūsu glāzēs pa malciņam. Jutāmies kā atrāvušās no zemes, taču attpāmies, ka, ja nepasteigsimies, nedabūsim vairs padejot. Atgriezāmies pie dejotājiem, taču diezgan drīz dejas metām pie malas, jo pie skatuves mūs jau sagaidīja abas (vienlaicīgi) izdancināt apņēmies, ļoti pašpārliecināts, aptuveni 14.g. vecs puisītis. Ar grūtībām tikām no viņa vaļā un atstājām deju placi, kuru jau bija pārņēmusi trakojošā lezbiete, kas notvērusi kādu grezni tērptu kundzīti, tā spaidīja un spieda pie krūts, ka tā sajūsmā ūjināja kā meža balodis. Atgriezāmies pie Hanza vīniem. Pagaršojām vēlvienu no "zemletes" vīniem, laicīgi pastiepjot glāzes, kad brīnišķīgais Hanza vīnu konsultants lēja to glāzē kaut kādam perdelim (kurš nekavējās pakomentēt mūsu netaktisko rīcību) Tad palūdzām, vai viņš varētu mums vēlreiz ieliet to riesling 2005 (aleluja). Ar vēlīgu, taču mazliet sāpīgu sejas izteiksmi viņš izpildīja mūsu lūgumu (lai gan blakus stāvēja Hanza vīnu īpašnieks)piekodinot, ka šito gan nevarēs garšot un liet ārā. Būs jāizdzer viss. Vienvārdsakot- kā tur bija kā ne, taču, kad mēs nācām pēc trešās porcijas (trīz lietas man zāļu skapītī stāv) tad brīnišķīgā jaunēkļa vietā bija uzradusies kautkāda baltvācu govs. Uz mūsu asinskārīgajiem skatieniem viņa laipni, ar nelielu vācu akcentu atbildēja "Jums acīs tāds izmisums." un tūliņ pat jautāja "Ko jums ieliet?"
"Rīslingu 2005" mēs uzbrūkoši korī noskaitījām. 2005.g Rīslinga nav, baltvācu govs atbildēja izklaidīgi pametot mīlestības pilnu skatienu uz to vietu, kur zem letes varētu atrasties pudele. Bet ir 2007. g Rīslings viņa smaidīdama liekulīgu smaidu sniedzās pēc mūsu glāzēm. "Nu labi." Es padevos "Nupat jau derēs arī 2007.". Kamēr aizgājām iegādāties vēlvienu nesamērīgi dārgu siera plati, lai sagatavotos vēlkādam komplektācijas eksperimentam, pasākums pēkšņi sāka iet uz galu un pie tam visās "valstīs" vienlaicīgi. Sākām izmisīgi bizot apkārt, lai atrastu ciešamu pārinieku vismaz kāviņsauc sieram. Spāņu rādījās vienīgais vēl "knapi dzīvais" galdiņš. Palūdzu Gran corona "Pēc iespējas vairāk" (Tā teikt- uz atvadām). Sērīgā noskaņā aizšļūcām līdz vietai, kur, dienās, kad nav "vīna svētki", atrodama kafejnīca "māsas". Piesēdušas uz kāpnītēm, ēdām sieru, dzērām Torres vīnu, kurš pēc vāciešu viegluma un itāļu izsmalcinātības likās vienkārši aizskarošs un vērojām svētku agoniju. Pie "māsu" galdiņiem sasēdušas kundzītes un kungi. A la jaunie krievi, bet nu nepavisam ne jauni. Īsos volānainos svārciņos ģērbtajai tantītei ar kantaino dibenu (viņa sēdēja ar muguru pret mani) uznāca pēkšņa vēlme sludināt un brīdi ar nefokusētu skatienu lūkojusies uz blakusgaldiņu, viņa to arī darīja. "Ģevuški," (a pie blakus galdiņa sēdošās "ģevuškas" tā starp 40-50g un 70-100kg)"a u vas tam čto- voda?" Ģevuškas ķiķina. "viljevaitje!" brīdis klusuma- iespaidam. "Da posmotritje skoljko zdjes vina." viņa saka ar plašu žestu norādot uz nedaudzām pustukšām nožēlojama paskata plastmasas glāzītēm. Pēc mirkļa viņa sparīgi kratīja ūdeni ārā no minerālūdens pudeles, es- vīnu no glāzes. Pārējo izrādi mēs neskatījāmies, jo mūsu uzmanību saistīja grūti samanāmā rosība labi noslēptajā Hanza vīnu stūrītī. Cerību spārnotas atgriezāmies šajā patīkamajā vietā. Kamēr baltvācu govs kaut ko kārtoja nost pie blakus letes, es ieskatījos dziļi brīnumjaumkā konsultanta acīs un teicu "Ielejiet mums lūdzu kaut ko ļoti garšīgu uz atvadām" "Nu kaut ko aptuveni tādu, kā 2005. g riesling" Nespēdams pretoties valdzinājumam, viņš nobēra pērles cūkām. Par to govs tik ļoti uztraucās, ka iemaurojās kā necilvēks. Cerams, ka brīnumjaukais hanza vīnu konsultants tagad nav iespundēts pagrabā, atlaists no darba, vai kā citādi pazemots, un ja tas tā ir, tad man gribētos, lai viņš zina, ka tas bija to vērts, jo šitās bija labākās pērles, ko mūsējās cūkas i redzējšas.
Visu ceļu, ko kājojām no "vīna svētkiem" mums bieži nācās apstāties, lai izsauktos "riesling 2005!" un reiz pat lai pagulētu zālājā. Kad mēs nonācām pie "bērnu mājas" (Kāda hr. pēc mēs uz turieni vilkāmies?) tad vīnu kokteilis un negulētā nakts mūs pieveica. Knapi sasveicinājušās ar Karīnu un Dāvidu un ļāvušas pastaigā palaistajam trusim mīlas uzplūdos aplaizīt mūsu pēdas un sejas (tieši tādā secībā) atslēdzāmies uz matračiem. Pamodāmies uz vienpadsmitiem, iedzērām saldu piparmētru tēju un gājām uz manu māju. Pagatavojām ekselentu tapiokas pudiņu, verandā sveču gaismā uzpīpējām ūdenspīpi, aprunājām fundamentālismu un vienvirziena domāšanu un vienojāmies, ka šīs ir bijušas lieliskas brīvdienas un kādās no nākamajām jāiet uz ebreju restorānu "Šalom". Nu un tad Santa aizgāja gulēt, bet es piesēdos pie datora un šo visu uzrakstīju.
"Kāpēc jūs šeit atstājāt krēslu?" viņa nekavējoties jūsmīgi iesaucās un tad nopūšās un piebilst "Man liekās par šitām brīvdienām es arī kaut ko ierakstīšu"
Atmiņa man negrib sniegties tālāk par piektdienas nakti 24:00, kad kopā ar Santu izgājām no manas mammas mājas pēc elegantām vakariņām + liela daudzuma svaigi spiestas apelsīnu sulas patērēšanas (aizbraucām uz non-stop alkoholiķu veikalu "Lapa" plkst ap 23:00 uzreiz pēc aikido. Precīzāk uz turieni mūs eskortēja Santas brālis savā elegantajā auto.)Tur mēs demonstratīvi pagājām garām pārapdzīvotajai alkohola nodaļai un no nakts darba (un var būt ne tikai)piesarkušās pārdevējas, kura mūs konkrētajos apstākļos uzlūkoja kā nereālas parādības, sportiskā gara pārņemtas izpirkām 2,5 kg apelsīnus un divus kivi.
Lai nu kā- vakariņas bija lieliskas un par spīti tikko no vīna svētkiem atnākušās Karīnas audzinošajiem iebildumiem, spārnoja mūs doties peripētiķu cienīgā pastaigā uz otru Lielās upes krastu ar ne stingri noteiktu, taču aptuvenu mērķi. Pa ceļam apspriedām populārfilozofisko/psiholoģisko lekciju par čehu budismu (WE In buddhism don't have much rules as "don't do this" and "don't do that"; as we say in Chez; we eat meat and understand jokes), kuru apmeklēju pēcpusdienā. Tā nu nemanot kājas mūs aiznesa līdz "Meta cafe". Nevainīgā pastaiga šķērsojot slieksni organiski pārauga "deju grīdas iesildīšanā ". Par spīti tam, ka deju grīda aptuveni stundas laikā kļuva ārkārtīgi karsta, mēs palikām līdz pat kafejnīcas slēgšanai ap plkst 5:00, pēdējās (apmeklētāju izsētojamās) dejas vietā izpildot rīta vingrošanu bārmeņa un dažu pārgurušu oficianšu patīkamajā kompānijā. Vakara gaitā mēs paguvām izgudrot brīnišķīgu garo dzērienu (pagaidām garšīgākā alus ko esmu dzērusi "Leffe" un Scweppes sour lemon sajaukumu pusi uz pusi) doties pastaigā pa parku, (lai atpūtinātu ausis un neveiksmīgi mēģinātu notvert un nobučot kādu no trokšņainajām kanālmalas vardēm)atpūtas brīžos trakojoša, apreibuša pūļa vidū sēdēt starp saplēstām glāzēm un vest patīkamu sarunu. Un to visu mēs izbaudījām ar pavisam niecīgu apreibinošu vielu klātbūtni organismā (1 jaunizgudrotais longdrinks uz 1 pers)
No diskotēkas mēģinājām iespiesties "pelmeņos", bet izrādījās- slēgts. Viss, ko ieguvām no īsā Vecrīgas apmeklējuma- ieskats Latvijas sociālajā čerņā rīta skaidrumā. Ā. Nē! Tas nav viss. Vēl ir viens jauks stāsts. Mēs gājām gar iestādi "Fīlings" un pie netālās miskastes atradām glītu krēslu. Izrādījās- bez vienas kājas. Tā nu es nesu savu guvumu priecīga, taču mazliet šaubīga par tā vērtību, dēļ trūkstošās kājas. Mēs ar Santu tieši spriedām, vai tā ir aizstājama, kad pēkšņi izdirdējām skrienošus soļus aizmugurē. Nu bet protams! "ot kuda vam kreslo?" samulsis jautāja tumsnējs vīrelis. "Nu vobshe to mi jego v musore nashlji" mēs draudzīgi paskaidrojām sīkajam vīriņam un gājām tālāk. Pēc brīža kopīgi izlēmām, ka krēslu tomēr atstāsim kādā šķērsielā. Bet tik vienkārši jau tas nevarēja beigties! Pēkšņi uzradās masīvs, liela auguma vīrietis armijas apģērbā ar PILNĪGI oranžu seju!! Ar visu iztrūkstošo cieņu pret tiesības sargājošajiem orgāniem, bija grūti saglabāt nopietnu sejas izteiksmi. Oranžā parādība lika nest krēslu atpakaļ uz miskasti, taču mēs, aizbildinoties, ka griesties atpakaļ uz vietu, kur jau esi bijis, ir uz nelaimi, teicāmies nest to uz nākamo miskasti. Tikko izgājušas no oranžā kareivja ietekmes zonas, krēslu, protams, pametām likteņa varā.
Putnu dziesmu pavadītas saullēktā šķērsojām tiltu, tiesājot benzīntankā iegādātos sendvičus (Nu kā lai savādāk to sauc, kad divām maizes šķēlēm pa vidu sabāztas visādi savstarpēji nesaderīgi pārtikas produkti) un, laiku īsinot, izdomājām episku sāgu par Annu Burkānu (vārds mainīts) , kas ar baltu polārlāča ādu iztapsētā milzu gliemežvākā ceļo pa pasauli steidzīgās darīšanās. Gliemežvāka pajūgā ir iejūgti ap piecpadsmit ar savu statusu vairāk kā apmierināti, simpātiski, taču trūcīgi ģērbti jaunekļi, kuriem iemauktu vietā uzvilkti sadomazohistiskajām rotaļām paredzētie mutes aizbāžņi. Viens jauneklis ieauts Hermeja spārnotajās zandalēs seko līdzi ekipāžai ar pudeli atdzesēta šampanieša rokā un sniegbaltu dvieli uz pleca. reizēm viņš cienīgi, taču ar pazemīgu sejas izteiksmi "es neesmu cienīgs pat aizsiet jūsu zandaļu siksniņas" papildina glāzi Burkānas izstieptajā rokā. Burkāna ir tērpta maigas persiku krāsas zīda kleitā, kura ir tik gara, ka šlepe plīvo putekļainajā gaisā vēl gabaliņu aiz karietes. Reizēm Anna aizvada ekipāžu līdz upei, kurā līdz ceļiem iebridušas stāv maisauduma kreklos tērptas tumšmatainas skaistules un skaļi raud. Kad ierodās Anna ar saviem pavadoņiem, šņuksti un vaidēšana kļūst skaļāka, meitenes izkāpj no upes un satupuušas karietes aizmugurē slaka ar asarām Burkānas kleitas šlepi un berž to, līdz Burkānas pavadonis bezceremoniali vicinoties ar sniegbalto dvieli viņas sadzen atpakaļ aukstajā ūdenī un ekipāža var doties tālāk.
Tā muldot nejēdzības, bijām atnākušas līdz manām mājām un gājām gulēt, lai pagūtu kaut cik izgulēties līdz konventa sētas vīna svētkiem (plkst 14 jau jābūt tur!)
Rīts. Pēc dušas ritāliem izgatavoju divas lieliskas lattes (ar pašu mazumiņu krūmu kardamona), kuras mēs nesteidzīgi izmalkojām verandā, tad pļāpājot un klausoties Mārliju, uzcepām lielisku brokastu omleti. Paēdušas un bruņojušās ar sausiņiem un pudeli negāzēta ūdens, atstājām ierakumus.
Visu nogulēto rīta cēlienu, pa atvērto logu manā guļamistabā ieplūda netipiski labas slāvu mūzikas skaņas. Tikko mēs izgājām pa vārtiņiem, es sapratu, ka mūzika skan pāri ielai- pretējās mājas plašajā pagalmā. Cauri drāšu žogam bija samanāmi krāsaini tērpi un nelatviski jauka rosība. Kaut gan jau diezgan steidzīgi bija jādodās uz konventa sētu, ziņkārības māktas nolēmām pieiet un paskatīties tuvāk. Nepaguvām vēl piespiest mūļus pie drāšu sētas, kad tumsnējs vīrietis ar mājieniem aicināja mūs iekšā. Saskatījušās devāmies pie draudzīgā- kā izrādās- tatāra. Pirms pielaist mūs pie paša pasākuma viņš mūs pievārtē apgaismoja, ka Tataristana ir ārkārtīgi skaista zeme un lai mēs krājam naudu un braucam uz olimpiskajām spēlēm, kuras tur notikšot kaut kad pēc desmit gadiem un uzdāvināja (njeznaju kak vi podjelitje. mnje toljko odjin ostalsja.) suvenīru ar uzrakstu "Tataristan" - zvaniņu , kura tureklī iestrādāts keramikas medaljoniņš, kuram vienā pusē atainots Tataristānas ģērbonis un otrā- miniatūra ainaviņa. Apdāvinātas un pārsteigtas mēs ieslīdējām Tataristānas vēstniecības pagalmā (!). Vēstniecības durvu priekšā Tataristānas dejas šķietami neiestudēti uz maiņām izpildīja sintētiskos, taču kičīgi krāšņos tērpos tērptas majestātiskas kundzītes. Vīri ar ķubiķeikām galvā, sadalījušies pušķīšos kaut ko pļāpāja, vai iekārtojušies krēslos kopā ar ģimenēm vēroja priekšnesumu. Jauna, garbižaina tatāru meitene tautas tērpā notiekošo vēroja gurdeni piesēdusi tur pat mauriņā. Daži jūsmīgi plaukšķināja līdzi asinis uzsitošajam ritmam. Mēs īsu brīdi uzkavējāmies un tad negribīgi steidzāmies tālāk.
Konventa sētā. "Pie franču vīniem?" Es ierosināju. "Nu bet pēc tam pie Argentīnas". Pa ceļam ar lētiem trikiem (Labākais vīns! ) mūs pārtvēra uzmācīgs Itāļu vīnu importētāju galdiņš, izjaucot skaidros, lai arī ne visai rafinētos nodomus (Tagad esam gudrākas)ar malciņu fresita- dzirkstošo vīnu ar zemenēm (dāmu limonāde). Kaut kā mēs aizfutbolējāmies pie Spāņu Torres (ar to gan vajadzētu beigt), par kuriem kopumā bijām patīkami pārsteigtas, atšķirībā no gaidītā. (tas Gran Coronas pie prosciutto, vai kādas stiprākas gaļas būtu pa pirmo), tad drusciņ gājām maldu ceļus- lējām ārā un skalojām glāzes. Atpūtāmies, uzēdām sausiņus. Iesildījām bruģi live jazz mūzikas pavadījumā. Latvieši vēl nebija gana iedzēruši, lai ļautu jūtām vaļu, tādēļ bijām vienīgās dejotājas. Tā neko sev izrādījās Urban Malbec 2005, aizmirsu kam, bet tāds dizainīgs (pie sieriem un maigajām gaļām varētu būt kruta). Vienīgais franču vīns, kurš izskatījās nogaršojams, izrādījās neinteresants un skābens. Lavačkas apsaimniekotāji neko vairāk par "sarkans-balts-sarkans" nezināja pateikt paši par saviem vīniem. Brīnišķīgais Eirovīna konsulatnts gan bija zinošs un pietiekoši laipns, lai veltītu laiku arī inteliģento un zinātkāro latviešu pelnrušķīšu izglītošanai, ne tikai bagāto, taču... ne visai nabadzīgo jaunkrievu sievu glāžu papildināšanai. Brīnišķīgu Valpoličellu nogaršojām un iemīlējām Itāliju par maigo "verandas" baltvīnu. Kritiskums sāka zust, tāpēc uzēdām sausiņus, iedzērām ūdeni un gājām uzdejot pie džeziņa. Nu jau nedejojām vienas. Spēcīga, blonda exhipij- lezbiete vidējos gados smagnēji laidās dejā ar mums. Pēc brīža piebiedrojās iereibis biezeņu pārītis. (Vecais nevarēja vien beigt pāri sievas plecam blenzt uz mūsu "skaistumu")Jau daudzi malā stāvošie nemierīgi dīžājās rādot neapmierinātas sejas paši savai nespējai saņemties atsaukties uz paša vēlmi un vairākkārtējo mūziķu aicinājumu dejot. Pēc dejošanas neizturējām kārdinājumu un par nesamērīgu cenu iegādājāmies nelielu siera plati (cambozolla, brie (sapratu okonchatjeljno- prezidenta brii ir suuds!)tas superīgais kāviņsauc siers (kas tik labs pie sarkanvīna) un mirabo) un nolēmām censties (par šito naudu vismaz)atrast visideālāko kombināciju. Brīnišķīgā kombinācijā ar Eirovīna konsultanta ieteikto sarkanvīnu nesteidzīgi notiesājām to kāviņsauc superīgo sieru. UN TAD NOTIKA TAS. Klausot ieteikumam cambozollai un mirabo pārinieku meklēt starp vācu baltvīniem, mēs ieklīdām labi noslēptajā Hanza vīnu pasaulē (lai neteiktu dimensijā). Iespējams, ka, lai atbrīvotos no iepriekšējo vīnu garšām mums būtu vajadzējis laizīt vismaz asfaltu, taču kaut kā mēs pamanījāmies sagaršot to, kas bija uber alles. Garšas šoka dēļ neatceros, ko mums piedāvāja pie sieriem. Lai nu kā, bet konsultants ar manāmu sajūsmu konstatējis, ka mēs esam uz pakaļas, kā nākamo ielēja 2007 gada riesling, kuru biju noskatījusi (ar šo vārdu arī manas vācu vīnu zināšanas bija izsmeltas ). Tas garšoja labi, taču tad caur manu muti sāka runāt Dievs. Un viņš teica "Mēs neko par vācu vīniem nezinām. Vai Rieslingam ir kaut kādi labie gadi?" Hanza vīnu konsultanta (oi, zelta gabaliņš)acis mazliet iespīdējās un viņš no paletes izņēma kaut kādu Hertz fon... (man ir pierakstīts!) 2005 riesling un iegleznoja mūsu glāzēs pa malciņam. Jutāmies kā atrāvušās no zemes, taču attpāmies, ka, ja nepasteigsimies, nedabūsim vairs padejot. Atgriezāmies pie dejotājiem, taču diezgan drīz dejas metām pie malas, jo pie skatuves mūs jau sagaidīja abas (vienlaicīgi) izdancināt apņēmies, ļoti pašpārliecināts, aptuveni 14.g. vecs puisītis. Ar grūtībām tikām no viņa vaļā un atstājām deju placi, kuru jau bija pārņēmusi trakojošā lezbiete, kas notvērusi kādu grezni tērptu kundzīti, tā spaidīja un spieda pie krūts, ka tā sajūsmā ūjināja kā meža balodis. Atgriezāmies pie Hanza vīniem. Pagaršojām vēlvienu no "zemletes" vīniem, laicīgi pastiepjot glāzes, kad brīnišķīgais Hanza vīnu konsultants lēja to glāzē kaut kādam perdelim (kurš nekavējās pakomentēt mūsu netaktisko rīcību) Tad palūdzām, vai viņš varētu mums vēlreiz ieliet to riesling 2005 (aleluja). Ar vēlīgu, taču mazliet sāpīgu sejas izteiksmi viņš izpildīja mūsu lūgumu (lai gan blakus stāvēja Hanza vīnu īpašnieks)piekodinot, ka šito gan nevarēs garšot un liet ārā. Būs jāizdzer viss. Vienvārdsakot- kā tur bija kā ne, taču, kad mēs nācām pēc trešās porcijas (trīz lietas man zāļu skapītī stāv) tad brīnišķīgā jaunēkļa vietā bija uzradusies kautkāda baltvācu govs. Uz mūsu asinskārīgajiem skatieniem viņa laipni, ar nelielu vācu akcentu atbildēja "Jums acīs tāds izmisums." un tūliņ pat jautāja "Ko jums ieliet?"
"Rīslingu 2005" mēs uzbrūkoši korī noskaitījām. 2005.g Rīslinga nav, baltvācu govs atbildēja izklaidīgi pametot mīlestības pilnu skatienu uz to vietu, kur zem letes varētu atrasties pudele. Bet ir 2007. g Rīslings viņa smaidīdama liekulīgu smaidu sniedzās pēc mūsu glāzēm. "Nu labi." Es padevos "Nupat jau derēs arī 2007.". Kamēr aizgājām iegādāties vēlvienu nesamērīgi dārgu siera plati, lai sagatavotos vēlkādam komplektācijas eksperimentam, pasākums pēkšņi sāka iet uz galu un pie tam visās "valstīs" vienlaicīgi. Sākām izmisīgi bizot apkārt, lai atrastu ciešamu pārinieku vismaz kāviņsauc sieram. Spāņu rādījās vienīgais vēl "knapi dzīvais" galdiņš. Palūdzu Gran corona "Pēc iespējas vairāk" (Tā teikt- uz atvadām). Sērīgā noskaņā aizšļūcām līdz vietai, kur, dienās, kad nav "vīna svētki", atrodama kafejnīca "māsas". Piesēdušas uz kāpnītēm, ēdām sieru, dzērām Torres vīnu, kurš pēc vāciešu viegluma un itāļu izsmalcinātības likās vienkārši aizskarošs un vērojām svētku agoniju. Pie "māsu" galdiņiem sasēdušas kundzītes un kungi. A la jaunie krievi, bet nu nepavisam ne jauni. Īsos volānainos svārciņos ģērbtajai tantītei ar kantaino dibenu (viņa sēdēja ar muguru pret mani) uznāca pēkšņa vēlme sludināt un brīdi ar nefokusētu skatienu lūkojusies uz blakusgaldiņu, viņa to arī darīja. "Ģevuški," (a pie blakus galdiņa sēdošās "ģevuškas" tā starp 40-50g un 70-100kg)"a u vas tam čto- voda?" Ģevuškas ķiķina. "viljevaitje!" brīdis klusuma- iespaidam. "Da posmotritje skoljko zdjes vina." viņa saka ar plašu žestu norādot uz nedaudzām pustukšām nožēlojama paskata plastmasas glāzītēm. Pēc mirkļa viņa sparīgi kratīja ūdeni ārā no minerālūdens pudeles, es- vīnu no glāzes. Pārējo izrādi mēs neskatījāmies, jo mūsu uzmanību saistīja grūti samanāmā rosība labi noslēptajā Hanza vīnu stūrītī. Cerību spārnotas atgriezāmies šajā patīkamajā vietā. Kamēr baltvācu govs kaut ko kārtoja nost pie blakus letes, es ieskatījos dziļi brīnumjaumkā konsultanta acīs un teicu "Ielejiet mums lūdzu kaut ko ļoti garšīgu uz atvadām" "Nu kaut ko aptuveni tādu, kā 2005. g riesling" Nespēdams pretoties valdzinājumam, viņš nobēra pērles cūkām. Par to govs tik ļoti uztraucās, ka iemaurojās kā necilvēks. Cerams, ka brīnumjaukais hanza vīnu konsultants tagad nav iespundēts pagrabā, atlaists no darba, vai kā citādi pazemots, un ja tas tā ir, tad man gribētos, lai viņš zina, ka tas bija to vērts, jo šitās bija labākās pērles, ko mūsējās cūkas i redzējšas.
Visu ceļu, ko kājojām no "vīna svētkiem" mums bieži nācās apstāties, lai izsauktos "riesling 2005!" un reiz pat lai pagulētu zālājā. Kad mēs nonācām pie "bērnu mājas" (Kāda hr. pēc mēs uz turieni vilkāmies?) tad vīnu kokteilis un negulētā nakts mūs pieveica. Knapi sasveicinājušās ar Karīnu un Dāvidu un ļāvušas pastaigā palaistajam trusim mīlas uzplūdos aplaizīt mūsu pēdas un sejas (tieši tādā secībā) atslēdzāmies uz matračiem. Pamodāmies uz vienpadsmitiem, iedzērām saldu piparmētru tēju un gājām uz manu māju. Pagatavojām ekselentu tapiokas pudiņu, verandā sveču gaismā uzpīpējām ūdenspīpi, aprunājām fundamentālismu un vienvirziena domāšanu un vienojāmies, ka šīs ir bijušas lieliskas brīvdienas un kādās no nākamajām jāiet uz ebreju restorānu "Šalom". Nu un tad Santa aizgāja gulēt, bet es piesēdos pie datora un šo visu uzrakstīju.