- - Labs materiāls, papildināts.

Nu un tad es noskatījos Dokumentālistu vakar.
Un, vai zin, es sautos drusku skumji,
jo es esmu bijusi taisni kā tā galvenā varone.
Staigāju ar lomiku rokā draudēdama purnu izdauzīt ikvienam,
kas pienāks par tuvu, bet še tev...
Vajag tik pietiekami neatlaidīgi vazāties pakaļ, vienreiz atnest vecas končas
un pāris reizes nošķipelēt ar lāpstu sniegu no piebraucamā ceļa,
lai es izšūtu krustdūrienā, attēlotu ciema šamani
un ar visu, šito te... asinsspiedienu, lēktu uz vienas kājas.

Atcerējos Kabīrijas Naktis un Bjorkas izmisumu pēc Dejotājas Tumsā.

Un tomēr jau tāpēc Kabīrija skatās filmas noslēgumā ar tām laimīgām acīm,
ka viņas jau, tās sievietes, vienīgās ir spējīgas radīt materiālu filmām,
ko kāds drusku perverss dokumentālists var iefilmēt savā kamerā.


+

Un tad vēl te kaut ko pienātos bilst par pieradinātām lapsām un aizmirstiem iekšējiem bērniem,
kas uztramdīti no pieaugušības labirintiem izmisīgi pieķeras pie rokas un grib, lai tu viņus ved mājās.