- - neciešu daudzpunktus

Nu vot.
Tagad es parakstīšu.
Šitas būs tāds gabals, ko es rakstīšu un nemaz nelabošu un tik rakstīšu vien.
Nu tas būs tāds terapeitiskais blāķis (visdrīzāk),
jo man izveidojies atkal ir kaut kāds aizcietējums no kā jātiek vaļā.
Ceru, ka tas būs kā"spirited away", kad Sen pirtī tam upes dievam izrāva pēdējo aizsērējumu un tad čšsssss...
... jo ziniet arī notikumi mēdz sastāvēties un sakrāties tādās rūgstošās lūžņu čupās.

Ja tie ir piefiksēti kaut kā "no malas" un nav pinīgi nekādā veidā nošēroti.

Man šķiet, ka tā māka palūkoties no malas uzliek pienākumu patērēt/nodot talāk pietiekami
daudz no tā, ko tu saņem, lai tavā lauciņā nebūtu peregruzons - vai cilvēciski izsakoties -
kaut kāds enerģētisks sablīvējums, kurā plūsma apstājas.

Tas, kas tajā biedē ir - ka jo vairāk tu dod, jo vairāk tev ir ko dot un tas tilpums aug tik strauji,
ka automātiskā reakcija ir noslēptes zem segas un kabatas baterijas gaismā lasīt bērnibas mīļākās pasakas,
uzkrāsot melnas acis un sarkanas mutes un dejot gotiskas dejas, vai gatavot simts dažādus ēdienus.
Es pati nezinu par ko es runāju, bet lai iet...

Nu tas ir atkal vecais stāsts par sveci un pūru.
Man vienmēr licies jocīgi, ka runājot par šito līdzību vienmēr tiek uzsvērts tas,
ka citi tur gaismu tad neredz, vai kā...
Nu jā... bet guys guys guys... sāksim drusku piezemētāk - tas pūrs tak vienkārši sadeg, nu.
Ja sveci zem viņa tur.

Ā. Un rītvakar es esmu nodomājusi ballēties.

Es nezinu kas man ira, bet šķiet, ka atliks tikai noskatīties kādu „Curb your enthusiasm ” sēriju,
papipēt un gulēt.
Nevar neko izrakstīt.
Esmu sastindzinājusies.

Nekas. Dejot.

Bet es atstāšu visu šo te.
Jo dažreiz es noklusēju, tāpēc, ka nezinu kāpēc runāju to ko runāju,
Bet velāk tas kļūst skaidrs. Vai kļūst skaidrs, ka būtu kļuvis skaidrs.

Ok. Nekāda pīpēšana nebūs. Marš gulēt.