- - Sastrēgumu vakars. Aforismu rīts.

Ir cilvēki, kas rīkojās pretrunā ar to, ko lasa. Es grāmatas izdzīvoju, tāpēc man jālasa labu literatūru.

Dažreiz šķiet, ka visa pasaule sadevusies rokās, bet izrādās, ka esi sadevies rokās pats ar sevi.
Kā saka Bruņurupucis - ja roka nogulēta labi stipri, tad sajūta pilnīgi "tā kā ar kādu citu".

Aizvakar brālītis bija ieslēdzies home-alone, bet es neizmisu un jau drīz atspiedu vaļā guļamistabas logu.
Tā kā SOS zvans par Dāvida glābšanas operāciju pienāca tad, kad es vedu mājās māsas mazo dēlēnu no bērnudārza, tad greizsirdīgais vecākais puika - Francis - man bieži zvanīja, lai pajautātu, kur es tā kavējos.
(Tas tāpēc, ka viņam ir pilnīgi skaidrs, tas, ka kur esmu es, tur notiek "īstā dzīve")
Kad izstāstīju, ka mēs kavējamies, jo kopīgiem spēkiem mēģinam atbrīvot jocīgo onkuli Dāvidu, jo viņš atkal ieslēdzies, Francis kaismīgi iesaucās: "Ak, laimīgie!"

Tāda, lūk, paradigmu maiņa.

Un tad vēl viena Bruņurupuča paģiru rīta šampanietīgajām dzirkstībām:
"Viņu jau džezs neinteresē. Mums nav par ko runāt."