snifs

Vasara viens reklāmas stendu pardevējs atbildeja, ka cenas nesūtīs, jo "mēs viņu preci visticamak nemaz nevarot atļauties". Nekas pasūtīju citur. Toreiz kopumā 25 stendus vajadzēja. Tagad vajag vēl 50. Ak, ja tikai šamais to varētu uzzināt. :P

Manām lauku mājām blakus, aiz grāvīša/upītes ir viens smuks zemes gabals. Pirmskrīzes burbulī to viens frukts pa lēto nopirka pa lēto un tālāk pārdeva pa pamatīgu summiņu. Pircējs aizgāja pa bankrota taku un īpašumu pārņēma banka. Pirms diviem gadiem banka gribēja to pārdot, bet prasīja neadekvātu summu. Tagad to atkal tirgo, bet jau krietni lētāk. Cenu nometuši par gandrīz 5k Eur un teorētiski to tagad varētu nopirkt (tagad 2500). Tik jautājums, vai vajag. Gabals sanāk tieši blakām manam rančo. Tam ir atsevišķa piebrauktuve no otras puses, sava elektrība utt. Robežojas ar dīķi. Turklāt es varētu uzcelt elegantu tiltiņu pār gravjupīti. Protams, appļaujamā platība krietni pieaugtu, tāpat arī nodokļu slogs... Vajag padomu.

Skatoties akmeņu čupu aiz sētas radās dulla ideja. Vēl tikai jāuzzin, vai kaimiņi un krustēvs tam piekritīs un vai nebūs birokrātiski šķēršļi.

Vasaras laukos ir foršas. Neskatoties uz milzums sīkajiem un lielajiem darbiem, kas jāpaveic. Žēl, ka tik tālu no lielpilsētas, citādi vasarās pārvāktos uz laukiem pavisam.

Izskatās ka krietnums.lv un cehs.lv ir uzsākuši savstarpēju kariņu.

Nupat paņēma sajūta, ka ļoti gribas sakravāt mugursomu un kaut kur doties. Vienalga kur. Tikai lai ir tā piedzīvojuma sajūta.

Kaut kā baigi sen nekas nav ierakstīts.

Sastrēgums.

paceļamies gaisā un lidojam.

http://twitpic.com/yocnf

Ja mums nav problemu, mēs tās izdomājam.

Kā var ievainot karmu?

Sēžu mašīnā pie Valmieras statoil un serfoju interneta.

Vienā dienā gaismu ierauga divas manas publikācijas. Smaids līdz ausīm. :)

Vai jums kadreiz ir gadījies, ka kādu lietu kaut kur noliekat un vairs neatrodat? Man jā. Pēdejais sāpīgais moments bija šī gada maijā, kad veiksmīgi padirsu savas retro brilles. Meklēju kādas divas nedēļas. Zvanīju pat uz cinevillu, kur tas redzēju pēdejoreiz. Bet nav un viss. Nobirdinaju asaru un norakstīju zaudējumos. Tad nu vakar gribēju izlaist kādu apli ar auto. Sāku meklēt vārtu atslēgu, bet neatrodu. Apgriežu visu māju apkārt, bet atslēgas nav. Saku ķidāt manu dokumentu somuņu, kur man tās visas svarīgās lietas ir, bet atslēgas kā nav tā nav. Toties sānu kabatā atradu savas pazaudētās retro brilles. Izrādās gandrīz katru dienu tās esmu nēsājis sev līdzi.
Abloms kvadrātā, ne?

Sēžu pie loga viens pats...

Ir dziļa nakts.

Tumsā veras mans skats,

Veras mans skats...

Arī ar koklēm var daudz ko izdarīt.

Wat da fak?!! re

Pirmoreiz dzeru šito mantu mierīgi. Nevis izraujot vienā malkā, saviebjoties un meklējot ko uzdzert, bet mmiieerrrrrīgi....
Un es sapratu, ko nozīme izgaršot, un no kurienes radušies teicieni par maigo garšu utt. Tā ir tā garša, kuru jūt, kad tikko tā manta nolijusi par mēli, piepildot visas garšas kārpiņas, kad patiešām var sajust to mucu, kur tas ir stāvējis... Ņamm...