Nu man patīk meitenes, kuras itkā gaida, kad pirmo soli spers vīrietis. Bet uzreiz rodas, jautājums - ko nozīmē "pirmais solis"? Te var daudz ko saprast, jo iniciatīvas izrādīšana var notikt dažādos līmeņos:
- kurš pirmais sāk pievērst uzmanību neverbāli (ar skatieniem, kautkādu rīcību);
- kurš pirmais uzsāk sarunu;
- kurš pirmais pieskaras;
- kurš pirmais pieskaras romantiskā veidā
- kurš pēctam to visu pārvērš nu par pavisam neķītru lietu
u.t.t.

Mans viedoklis ir tāds, ka džekam r pirmajam jāizrāda uzmanība neverbāli. T.i., piemēram cītīgi blenžot vai arī kaut vai palīdzot izkāpt no autobusa. Jo manuprāt bazars nav tā vīrišķīgā lieta. Tāpēc itkā uzmanību ar sarunu jāuzsāk meitenei. Kurš pirmais izdara vienkāršo pieskārienu, es patiesībā nezinu, te manuprāt, tas nav svarīgi, kurš izrāda iniciatīvu. Romantisko pieskārienu es atstātu meitenei - ja es viņai liekos pievilcīgs, tad viņai tas jāparāda - kad jūtas nogurusi, tad lai atbalstās pret mani; kad skumja - lai apskauj, lai es zinu, ka es esmu tas, pie kā viņa meklē mierinājumu. Un tad, kad šis līmenis ir garām, tad nu jau manā ziņā ir pati pēdējā iniciatīva. ;-)

Kad es pirmo reizi iemīlējos, es uz to meiteni vienkārši blenzu tik... nu, ... izteikti, ka viņa beigās neizturēja un uzsāka ar mani sarunu. Mēs pēctam ar viņu sadraudzējāmies ļoti cieši, bet tad es izrīkojos slikti ar viņas brāli un mēs sastrīdējamies. Ar to viss arī beidzās, jo pēc dažiem mēnešiem es pārcēlos prom no tās pilsētas.

Un par attiecībām,kas veidojas sekunžu un minūšu (tusā) laikā. Hmmm, es tos cilvēkus nesaprotu. Viņi tāpat nespēs pārspēt mana pagalma jauktās sugas suni, kurš jau kādas 500 apkārtnes kuces ir izvālējis. Kamdēļ tik daudzi cenšas izlaist attiecību attīstības romantisko posmu? es nesaprotu... Mēs taču esam cilvēki, un tieši romantika mūs atšķir no tā suņa un viņa kucēm. Es nekādā gadījumā nepataisīšu fiziskās attiecības par savas dzīves rotācijas asi, pat ja man tas draud ar mūžīgo vientulību. Labāk gaidīt kautko īsto un nesagaidīt neko, nekā pie pirmās iespējas paķert to, kas pagadās pa rokai - labāk ir nožēlot pareizās izvēles neizdarīšanu nekā nepareizās izvēles izdarīšanu. Vai nu visu, vai neko.

(Reply to this) (Thread)

Piekrītu Tev par romantiku...
Bet tajos tusos, tās jau nav attiecības, tā ir tikai iekāres apmierināšana.
Romantika... Tā jau ir tāda lieta, kas mūsdienās jau nav visiem... Tas ir skaisti, ļoti skaisti... Ir jau tā, ka, ja ar konkrēto cilvēku vēlies nopietnas attiecības, tad jau notiek tā pamazām, tā, kā rakstīji. Bet, kad tusā ieraugi kādu- "Vāu!", un it īpaši, ja vairs neesi skaidrā, tad- "Es gribu! Es ņemšu!". Un viss, nākamajā rītā varbūt pat neatceries... Bet es tomēr cienu tos cilvēkus, kas tā nerīkojas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ehhh... bet skatoties uz tiem Vāu tipa notikumiem nekādas noskaņas uz romantiku nav. Gribas noslēgties kautkur vinatnē, jo sāku spriest par visām sievietēm kā tām tur Vāu tipa. Sāku domāt, ka esmu zoodārza iemītnieks, kas ticis svešā krātiņā. Kļūst nepatīkami dzīvot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kad liekas, ka esi vienīgais, kam vajag ko vairāk par nodrāšanos? Pazīstama sajūta... Bet šķiet, ka neesmu tāds vienīgais ;) Tas priecē!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Da man principā tikai to 'vairāk' arī vajag. Drāšanās ir tikai sāls kripatiņa galvenajam ēdienam. Protams, jo vairāk galvenā ēdiena, jo vairāk vajag arī sālīt. :-D Galveno ēdienu bez sāls var ēst un būšu paēdis, bet ēst vienu pašu sāli... :-D

(Reply to this) (Parent)