| # Pārdomas - lepnums, izglītība, es nedomāju par reālo dzīvi, MA |
16. Apr 2005|12:46 |
Nedaudz aizdomājos par šo un to...
Pirmā lieta- lepnums. Nedomāju iedomību, bet tieši lepnumu, principus u.t.t. Par šo visu sāku domāt, salīdzinot divus meiteņu tipus- tās, kuras katrā pasācienā liek vaļā ar citiem džekiem, un tās, kuras pašas neparko nespers pirmo soli. Pie pirmajām neskaitās maukas, kuras it kā salaiž ar vienu, bet liek vaļā ar citiem, bet tādas, kuras vnk dara to, ko grib- ja gribas seksu, tad arī noskata tādu foršāku un aiziet! Un pie otrajām skaitās tādas, kuras neko nedara tāpēc, ka būtu kautrīgas vai kādas, bet, kā viena man teica- "Man varētu gribēties tā, ka acīs cērt, bet pati nekad neiešu klāt un neaicināšu- ja nedarīs tas vīrietis neko, tad arī nekas nebūs".
Vēl šeit varētu padomāt arī par gadījumiem, kad kaut ko gribas izdarīt, bet- "Es jau esmu pārāk tāds un šitāds, lai to darītu" u.t.t.
Bet vai tas viss gadījumā nav viena liela laža? Tu taču dzīvo tikai vienu reizi, citreiz tāda izdevība var arī nebūt, un vēlāk būs žēl, ka neesi to izdarījis. Ja kaut ko gribas, tad ej un dari, jo dzīvo vien sev! Un gan jau tev prāta pietiks saprast, kas Tev der un kas nē, kur ir tā robeža, kuru nevajadzētu pārkāpt. Un ja ne- pats vainīgs, labi zini, kā var beigties sekss bez gumijas, pārliešanās lopā, šņaukšana/durstīšanās un citi mūsdienu jaukumi.
Šajā sakarā arī iedomājos par atriebību- nu kas tad tas ir? Vakar iedomājos, ka vistīrākā latviešu būtība- ja man nav, tad nebūs arī Tev, ja man sāp, lai sāp arī Tev. Bet kam no tā kāds labums??? Bet tad savukārt iedomājos, kādēļ tad pastāv cietumi un sodi vispār? Tad jau atribība tas pats sods vien ir, tikai nevajag to uztvert- nu es Tev izdarīšu tā, un tad man būs tik labi...
Otra pārdoma radās par izglītību. Diezgan savādi, pats sāku uztraukties par to, kas ar mani notiek, bet es iedomājos- kas tur tik slikts, ja bērnelis māk nosaukt visus 150 pokemonus un visas viņu "fīčas" (ai, kā man patīk mūsdienu latviešu valodiņa...), bet neatšķir suni no govs? Viņš tak tāpat uzskatīs, ko piens rodas ledusskapī. Un tāpat dzers grādus, ne jau pienu. Kam vajag Raiņus, dainas, Skalbes un Andersenus, ja tāpat visa dzīve ir darbs no 9iem līdz 5iem,TēVē,atliešanās 5dienas vakarā,pohas 6dien un TēVē 7dien? Nē, man jau sāk likties, ka palieku par idiotu... Labi, ir cilvēki, kas seko saviem sapņiem, savas smadzenes nodarbina ar kko vairāk par "Gribu rīt. Gribu d***t. Gribu p*sties. Gribu šmigu". Bet cik tad tādu ir??? Ai, man jau paliek PH viss...
Un nu vēl divas domas par mani... Pirmā tāda, ka es absolūti nedomāju par reālo dzīvi. kaut ko darot es vienkārši nedomāju, kā to varētu izdarīt vieglāk, es parasti domāju par kko citu- vai nu par mūziku, vai kko par dzīvi, vai vnk fantazēju... Un tad man ir jāklausās "Vai tad to nevarēja izdarīt šitā? Vai tad to nevarēja izdarīt tā?". Njā, varu vienīgi mierināt sevi ar domu, ka joprojām mācos pie Bomja, ka neesmu patriekts, un ka laiku pa laikam gadās labākais darbs klasē.
Bet arī par cilvēkiem ir tā, ka man liekas, ka cilvītis OK, tikai kāds no malas pasaka- "Bet Tev neliekas, ka viņš tāds un šitāds, baigais maita?" Un reizēm jau jāpiekrīt ir, kaut gan, gaume jau katram sava... B, es taču esmu bezmugurkaulnieks...
Un te pēdējā doma- es tā padomāju, ka tik neesmu pats parastākais Mechanical Animals, tikai kārtējais pelēkās masas blāķis... Es taču galīgi nedomāju par to, kas apkārt notiek, konkrēts piemērs- poļi uztaisījuši Fuko svārstu, kurš it kā pierādot, ka zeme griežas. Tikai zeme cunami u.c. iemeslu dēļ kļuvusi neprecīza, vairs neatbilst tam, ko svārstiņš rāda... Ja viens no tiem, kas arī skatījās to raidījumu, nebūtu ieminējies "Jā, zeme nepareizi griežas, nevis svārstiņš nosvārstījies, he", nezinu, vai nebūtu ticējis tam, ko kaste saka... B, es taču vispār nedomāju... |
|