Lietus dārzs

"Tu spainis pieliets pilns, bet sauc: "Es okeānu zinu!"" /M. Zālīte "Margarēta"/

Mūžam krūtīs gruzdošais jautājums un vārgā balsī izteiktās atbildes... tikai iedomas, ne patiesība... Nē, izskaidrot cilvēka sūtību zemes virsū var tikai Dievs, bet mums atliek vien nekam nederīgas variācijas un muļķīgi prātojumi "par" un "ap"... Taču tāpēc jau cilvēkam ir dots veselais saprāts, lai viņš pats domātu, spriestu un izteiktu tikai sev vien svarīgus minējumus par to, kas tad viņš īsti ir un kāda ir viņam atvēlētā loma dzīves karuselī... būt par zirgu vai jātnieku...

Var jau būt, ka nedarām pareizi, tiecoties pēc bezgalīgajām vērtībām un nekad neaizsniedzamajām patiesībām, var jau būt, ka ir gana ar to mazumiņu, ko liktenis mums piespēlē, bet... mūžīgais "bet", kas neliek miera ne dienu, ne nakti, kas dedzina pakrūtē un liek ticēt, ka kaut kur... tur tālu, tālu, aiz mūsu sajūtu apvāršņa ir kas tāds, ko mūžam esam alkuši un kārojuši, par ko allaž esam sapņojuši un cerējuši to ieraugām...

"Tu spainis pieliets pilns, bet sauc: "Es okeānu zinu!""... un ir labi tā, kā ir... nav vajadzības mūrēt ilūziju pirmīdas, kas pēkšņi sabrūk un kļūst par izpētes vērtu objektu nākamības arheologiem, nav vajadzības veidot sapņu tiltu, pa kuru lemts ir iet tikai Tev vienam... līdz pusceļam...

Iemācies būt "pieliets spainis pilns", un Tu uzzināsi, ko nozīmē būt okeānam...

Zini, dārgais draugs, pasaule nepazīst nejaušības! Viss, kas notiek ar Tevi, mani, tiem tūkstošiem cilvēku, kuriem ik dienu paskrienam garām, nav nejaušība, bet likmsakarīga virzīšanās uz pilnību, uz kaut ko augstāku, pilnvērtīgāku, skaistāku un labāku nekā mēs jau esam pamanījušies sasniegt! Jautājums ir vairs tikai par to, vai mēs spējam aptvert, ka ikkatrs dzīves pārbaudījums vai tikpat labi tās sniegtā izprieca notiek tikai tādēļ vien, ka tā ļauj mums neskatīties atpakaļ un neskumt pēc tā, ko neesam paspējuši paveikt, ļauj mums neapraudāt zaudētās cerības un bērnišķīgos sapņus, kuriem tā arī lemts palikt tikai spaņojuma līmenī! Ik lieta, sajūta un pārdzīvojums, ko pasaule pasviež mums ceļā, dod mums atspērienu virzībai uz priekšu... Ja tā nebūtu, pasaule vienkārši apstātos!

Bet pasaule brauks uz priekšu ar vai bez mums! Labāk ar mums..., tādēļ...kāp tik iekšā pasaulē, draugs, un brauksim tālāk kopā...

Varbūt Tev šķiet, ka cilvēks baidās no nāves? Ka tā viņu šausmina, ka atrašanās tās tuvumā liek trīcēt viņa vārīgajiem ceļgaliem? Tu varbūt domā, ka tā spēj viņu iežēlināt un padarīt par paklausīgu kā mājās lutinātu sunīti? Muļķības, mīļo cilvēk, tās ir muļķības...
Tikai pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka cilvēks saprot, ko tas nozīmē, ka tikko bija cilvēks, cilvēku desmiti un simti, dažreiz pat tūkstoši, bet te pēkšņi... viņu vairs nav! Tikai tajā un vienīgi tajā brīdī ir iestājies laiks ar nogurušajām rokām saķert galvu, nokrist ceļos un liet gaužas jo gaužas asaras par nepateiktajiem vārdiem... Viens brīdis, un cilvēks ir gatavs celties kājās un noslaucīt no iesārtušajiem vaigiem asaras! Viņš ir pieradis... Nevis samierinājies ar nāvi, bet pieradis pie tās, jo dzīve vienkārši piespiež tā rīkoties...
Grūti tam noticēt? Atceries 11. septembra notikumus un savas izjūtas, kad uzzināji par notikušo! Atceries, kā Tu juties, kad apjauti, ka teju, teju pie pašām pasaules namdurvīm grasās pieklauvēt karš, un noteikti atradīsies kāds, kas brīvu roku atvērs tam durvis! Tajā brīdī likās, ka pasaule ir apgriezusies kājām gaisā, bet... izrādījās, ka cilvēks apbrīnojami ātri spējīgs pierast pie itin visa, pat pie tik šaušelīgas parādības kā karš un tik dabīgas parādībās, kāda ir nāve...
Mēs pieradām pat tad, kad zinājām, ka kaut kur pavisam netālu nāve, paķērusi rokās savu izkapti, kapā cilvēku simtus,... ka tā saņem savu tiesu par cilvēku muļķību un neapdomību, bet mēs tik skatījāmies un atviegloti nopūtāmies ik reizi, kad kaulainā nāves roka novicināja savu nešķīstības izkapti tieši mums gar acīm... Bet gan jau kādam nevainīgajam trāpīja...

"Nāc, tūlīt sāksies!"

"Jau skrienu, vēl tikai mirklīti..."

"Jau skan ievadmūzika, tūlīt sāksies! Kur Tu paliec?"

"Esmu klāt! Kura sērija šodien?"

"Vai tad Tu neatceries? 1589-tā. Protams..."

Cilvēks pieradis skatīties uz dzīvi no ekrāna otras puses, priecāties par izskaistinātajiem ķermeņiem greznos tērpos un mīlas kaislībām, just līdzi ekranizēto cilvēku satikšanās un šķiršanās brīžiem, noticēt negaidītajām atkalredzēšanās asarām un pārdzīvot ikkatru no neskaitāmajiem galveno "dzīves" varoņu atmiņas zudumiem...
Kāpēc cilvēks tā dara? Bet kur gan citur tiek parādīts tas, kas skarbajā realitātē nav pat iedomājams...? Tur Hosē Ignasio spējīgs iemīlēties vienkāršā lauku meitenē, kaut zinām, ka dzīvē viņš viņai neveltītu pat visniecīgāko uzmanības apliecinājumu... Tikai "ziepenēs" nabadzīgā Marija (kāpēc gandrīz vienmēr tā ir Marija?:) noteikti uzzinās, ka īstenībā ir bagāta tēva meita vai atradīs savu nekad neredzēto vecmāmiņu ar pāris miljoniem kabatās, taču dzīvē nevienam cilvēkam diezin vai kas tāds būs pat sapņos rādījies... Tikai un vienīgi ziepju operas mums parāda, kā piecu minūšu laikā iespējams zaudēt atmiņu, kaut kur atstāt savu tikko pasaulē laisto bērnu un atkal atgūt pilnu sajēgu par notiekošo...
Cilvēku laikam tomēr fascinē apziņa par to, ka redzēto kaislību noslēgums noteikti būs laimīgs, jo dzīvē jau nekas nav paredzams... Eh, laimīgi tie cilvēki, kas dzīvo ziepju operas cienīgu dzīvi, tikai žēl, ka tādu nav... "Viss notiek pa īstam"

Barikāžu laiks...
Tautas ciešanu laiks...
Spēka un pašpārliecības laiks...
Cerību un sapņu laiks...
Atmošanās laiks...

Atceroties tā laika janvāra notikumus, pārņem tāda dīavina sājūta... Grūti pat iedomāties, vai mūsu tauta vēlreiz būtu spējīga parādīt tādu vienotību un spēku, tādu apņēmšanos un kopības sajūtu, kāda tika sasniegta tieši šajās janvāra dienās... Barikāžu laikā... Šis laiks bija sen ilgotās un alktās brīvības absolūtā katarse, augstākais tautas atmodas sasniegums, kas diemžēl nu ir saberzts pīšļos un putekļos...

"Kaut vai pastalās, bet brīvi!"

"Nevienam mēs Latviju neatdosim!"

"Brīvību, dzīvību tēvzemei nelūdzam... pieprasām!"

"Uz ežiņas galvu liku es par savu tēvuzemi!"

Tā laika ideāli, tā laika sapņi un cerības par tādu Latviju, kādu lielākā daļa no tā laika cilvēkiem pat nebija iedomājušies kādreiz ieraudzīt, nu ir izplēnējuši gaisā kā aizdedzināta cigāra kodīgie dūmi... Ieguvuši brīvību, cilvēki nu ir paguruši no tās uzspiestajām važām... no cīņas par savu nožēlojamo eksistenci un cilvēka cienīgu dzīvi... Vienkārši noguruši, bet ar to ir pietiekami, lai uz visiem laikiem tiktu norakta vēlme tiekties pēc ideāliem, kas reiz izsapņoti! Cilvēkam vajag uzreiz, ja nav, tad lai nav nekad...

Gan jau varenais Laiks visus apbērs ar mūžības smiltīm, arī cilvēku, nogurušu, ideālus nesansiegušu, bet brīvu... Var jau būt, ka tas ir galvenais, bet, kā vēsta uzraksts uz kāda nama sienas Brīvības ielā: "Iela ir, brīvības nav!"

Viņš bija akls...
Ne jau tāpēc, ka šaušelīgā nelaimes gadījuma būtu zaudējis redzi, arī ne tāpēc, ka būtu piedzimis akls un nespējīgs ieraudzīt pasaules krāšņumu!Nē, viņš vienkārši bija neredzīgs, jo nespēja ielūkoties dziļāk... Jā, viņš lieliski prata atšķirt skaisto no neglītā, balto no melnā, tukšo no pilnā, bet... ar to bija gana... Dvēsele pusbarota, laiks nosnausties!

Viņš bija nedzirdīgs...
Dzirde kā sunim, pat vēl labāka, bet pats itin nenmaz neapjauš, ka nedzird. Saklausīt pusnaktī aiz kaimiņu sienas kliedzienus, saausīt pagalmā klusināto sienāžu sisināšanu vai lietus laikā ūdens pilēšanu notekcaurulē (pat no otra mājas gala)... to viņš lieliski prata, vairāk gan neko, bet... ar to bija pietiekami...
Sirdsapziņa pusdzirdīta, laiks doties pie miera!

Viņš bija nejūtīgs...
Zināt jau viņš zināja, ko nozīmē sūrstoša lūpa, kas pārsista skolas puišeļu uzrīkotajā kautiņā, viņš zināja, kā sāp roka pēc neveiksmīga kritiena no piemājas augstākā koka un kā smeldz pleci pēc smagas darba dienas... Pats pārliecināts, ka noteikti ir jūtīgākais cilvēks pasaulē, bet... ir nejūtīgs... Taču ar to viņam bija vairāk kā pietiekami, pat par daudz...
Cilvēcīgums pusapģērbts, laiks likties uz auss!

Un tā cilvēks sevī iemieso ideālo, viņš jūtas kā pasaules izredzētais, kā tās centrs, ap kuru zeme griežas, bez kura ziņas nenotiek itin nekas un..., ticiet vai ne, bet tāds viņš arī ir, jo nav jau ar ko salīdzināt... apkārt staigā tādi paši vientieši kā viņš pats, pusbarotu dvēseli, pusdzirdītu sirdsapziņu un puskailu cilvēcīgumu...

Nav jau ar ko salīdzināt, tur jau tas joks...

Viņš viņai: "Es Tevi ieraudzīju un uzreiz iemīlēju..."

Viņa viņam: "Es Tevi iemīlēju un tikai tad ieraudzīju..."

Sabiedrības iesīkstējusī apziņa, novecojušie stereotipi, vājprāta radītie priekšstati un līdz riebumam notrulinātie etaloni...
"Skaists ir tikai tas un vienīgi tas, jo tas, redz, atbilst tadiem un tadiem parametriem... Iegaumē to, nekam nederīgais cilvēkbērn!"
"To tu sauc par skaistu? Traks esi, vai? Neatceries, kas tev mācīts?! Pūles būs bijušas veltas? Varbūt esi slims? Jāved pie ārsta...?!Kļūsti reiz pieaudzis!"

Bezzobaina sabiedrība, ja nespēj pārkost rieksta čaumalu un izdabūt laukā to, kas slēpjas aiz tās!Bet ko gan var prasīt no vergu tautas, kas iekalta naudas važās un raujas pēc tās... vēl vairāk... riekšavām... maisiem... diviem... trim... un vēl... un vēl... Par to naudu labāk būtu sev kārtīgus zobus ielikusi... lai var pārkost...

Melnā dūmakā ietīta pasaule... ka ne...

Ieklausies, un Tu dzirdēsi, kā aiz drūmajiem sēru tvaikiem kāds raud. Tikai ieskaties, un Tu redzēsi, kā aizmirstības dienestā tiek iesaukts laimes bērns. Sper soli uz priekšu un jūti, kā zeme zem Tavām kājām pagurst no Tavu soļu smaguma. Notici, ka tam tā jābūt... Un dzīvības dvēsele tiek saberzta putekļos...

Melnā dūmakā ietīta pasaule...ka ne sadzirdēt, ka ne saredzēt, ka ne sajust... Varbūt vienkāršāk ir tam nenoticēt? Dievs vien no zina...

Vakar pamanījos noskatīties filmu "Maija un Paija"... No malas droši vien izklausītos mazliet jocīgi vai tas izraisītu smīnu, bet tā ir viena no jaukākajām latviešu filmām! Vismaz es tā uzskatu... Nav jau nozīme, vai to uzskatām par pasaku vai ne, cik tajā no reālās dzīves, bet cik - no sapņainiem izdomājumiem, bet svarīgi vien tas, ko cilvēks no tā visa spēj "izkost laukā"! Nudien, tur kā uz delnas parādīts tas, kā pietrūkst mūsdienu cilvēkam... darba tikums un cieņa pret to, ko tu dari, nesavtīga uzupurēšanās un labestība, tuvākā mīlestība un spēja piedot, sirds skaidrība un patiesa dvēsele... Bet cilvēks jau nesaprot un nevēlas aizdomāties par to, kā viņam pašam nav... Žēl...

"Un cilvēks rok un rok, bet cilvēks neatrod,
jo cilvēks laukakmeņa ziedus nesaprot..."

Šodien - lieliska diena!Tik tiešām... sen tādas nav bijis!Un tikai tad tu, muļķis būdams, aptver, cik pasaule un dzīve pati par sevi ir apbrīnojama štukovina!:)Prieka par laimīgajiem un tiem, kuri dzīvi pamanījušies novērtēt ātrāk par mani!

Parādi man savus draugus, un es pateikšu, kas esi Tu pats...Vai tā maz ir? Kā tas maz iespējams, ka par mani kāds var spriest, paskatoties uz kādu citu? Vai mēs draugus izvēlamies pēc līdzības ar sevi vai vienkārši meklējam kādu, kurā būtu tā, kā nav mums pašiem? Tavi darugi, Tavs zelts! Ta gan ir patiesiba...

"Dzīve nemīl, ja par daudz tiek skumta,
Arī tad, ja rētas slikti dzīst...
Arī tad, ja mēs zem viena jumta
Būsim tikai tad, kad ārā līs..." /O. Vācietis./

Dzīve mīl un dzīve nicina, dzīve sit un reizē arī glauda, dzīve smejas par Tevi un par Tevi raud... Bet Tu? Ko Tu liec tai pretī? Paceltu galvu, naivu skatienu un vientulību...? Naivais, vientulība jau ir dzīves "paika"!