![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
"Nāc, tūlīt sāksies!"
"Jau skrienu, vēl tikai mirklīti..."
"Jau skan ievadmūzika, tūlīt sāksies! Kur Tu paliec?"
"Esmu klāt! Kura sērija šodien?"
"Vai tad Tu neatceries? 1589-tā. Protams..."
Cilvēks pieradis skatīties uz dzīvi no ekrāna otras puses, priecāties par izskaistinātajiem ķermeņiem greznos tērpos un mīlas kaislībām, just līdzi ekranizēto cilvēku satikšanās un šķiršanās brīžiem, noticēt negaidītajām atkalredzēšanās asarām un pārdzīvot ikkatru no neskaitāmajiem galveno "dzīves" varoņu atmiņas zudumiem...
Kāpēc cilvēks tā dara? Bet kur gan citur tiek parādīts tas, kas skarbajā realitātē nav pat iedomājams...? Tur Hosē Ignasio spējīgs iemīlēties vienkāršā lauku meitenē, kaut zinām, ka dzīvē viņš viņai neveltītu pat visniecīgāko uzmanības apliecinājumu... Tikai "ziepenēs" nabadzīgā Marija (kāpēc gandrīz vienmēr tā ir Marija?:) noteikti uzzinās, ka īstenībā ir bagāta tēva meita vai atradīs savu nekad neredzēto vecmāmiņu ar pāris miljoniem kabatās, taču dzīvē nevienam cilvēkam diezin vai kas tāds būs pat sapņos rādījies... Tikai un vienīgi ziepju operas mums parāda, kā piecu minūšu laikā iespējams zaudēt atmiņu, kaut kur atstāt savu tikko pasaulē laisto bērnu un atkal atgūt pilnu sajēgu par notiekošo...
Cilvēku laikam tomēr fascinē apziņa par to, ka redzēto kaislību noslēgums noteikti būs laimīgs, jo dzīvē jau nekas nav paredzams... Eh, laimīgi tie cilvēki, kas dzīvo ziepju operas cienīgu dzīvi, tikai žēl, ka tādu nav... "Viss notiek pa īstam"
"Jau skrienu, vēl tikai mirklīti..."
"Jau skan ievadmūzika, tūlīt sāksies! Kur Tu paliec?"
"Esmu klāt! Kura sērija šodien?"
"Vai tad Tu neatceries? 1589-tā. Protams..."
Cilvēks pieradis skatīties uz dzīvi no ekrāna otras puses, priecāties par izskaistinātajiem ķermeņiem greznos tērpos un mīlas kaislībām, just līdzi ekranizēto cilvēku satikšanās un šķiršanās brīžiem, noticēt negaidītajām atkalredzēšanās asarām un pārdzīvot ikkatru no neskaitāmajiem galveno "dzīves" varoņu atmiņas zudumiem...
Kāpēc cilvēks tā dara? Bet kur gan citur tiek parādīts tas, kas skarbajā realitātē nav pat iedomājams...? Tur Hosē Ignasio spējīgs iemīlēties vienkāršā lauku meitenē, kaut zinām, ka dzīvē viņš viņai neveltītu pat visniecīgāko uzmanības apliecinājumu... Tikai "ziepenēs" nabadzīgā Marija (kāpēc gandrīz vienmēr tā ir Marija?:) noteikti uzzinās, ka īstenībā ir bagāta tēva meita vai atradīs savu nekad neredzēto vecmāmiņu ar pāris miljoniem kabatās, taču dzīvē nevienam cilvēkam diezin vai kas tāds būs pat sapņos rādījies... Tikai un vienīgi ziepju operas mums parāda, kā piecu minūšu laikā iespējams zaudēt atmiņu, kaut kur atstāt savu tikko pasaulē laisto bērnu un atkal atgūt pilnu sajēgu par notiekošo...
Cilvēku laikam tomēr fascinē apziņa par to, ka redzēto kaislību noslēgums noteikti būs laimīgs, jo dzīvē jau nekas nav paredzams... Eh, laimīgi tie cilvēki, kas dzīvo ziepju operas cienīgu dzīvi, tikai žēl, ka tādu nav... "Viss notiek pa īstam"