![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Barikāžu laiks...
Tautas ciešanu laiks...
Spēka un pašpārliecības laiks...
Cerību un sapņu laiks...
Atmošanās laiks...
Atceroties tā laika janvāra notikumus, pārņem tāda dīavina sājūta... Grūti pat iedomāties, vai mūsu tauta vēlreiz būtu spējīga parādīt tādu vienotību un spēku, tādu apņēmšanos un kopības sajūtu, kāda tika sasniegta tieši šajās janvāra dienās... Barikāžu laikā... Šis laiks bija sen ilgotās un alktās brīvības absolūtā katarse, augstākais tautas atmodas sasniegums, kas diemžēl nu ir saberzts pīšļos un putekļos...
"Kaut vai pastalās, bet brīvi!"
"Nevienam mēs Latviju neatdosim!"
"Brīvību, dzīvību tēvzemei nelūdzam... pieprasām!"
"Uz ežiņas galvu liku es par savu tēvuzemi!"
Tā laika ideāli, tā laika sapņi un cerības par tādu Latviju, kādu lielākā daļa no tā laika cilvēkiem pat nebija iedomājušies kādreiz ieraudzīt, nu ir izplēnējuši gaisā kā aizdedzināta cigāra kodīgie dūmi... Ieguvuši brīvību, cilvēki nu ir paguruši no tās uzspiestajām važām... no cīņas par savu nožēlojamo eksistenci un cilvēka cienīgu dzīvi... Vienkārši noguruši, bet ar to ir pietiekami, lai uz visiem laikiem tiktu norakta vēlme tiekties pēc ideāliem, kas reiz izsapņoti! Cilvēkam vajag uzreiz, ja nav, tad lai nav nekad...
Gan jau varenais Laiks visus apbērs ar mūžības smiltīm, arī cilvēku, nogurušu, ideālus nesansiegušu, bet brīvu... Var jau būt, ka tas ir galvenais, bet, kā vēsta uzraksts uz kāda nama sienas Brīvības ielā: "Iela ir, brīvības nav!"
Tautas ciešanu laiks...
Spēka un pašpārliecības laiks...
Cerību un sapņu laiks...
Atmošanās laiks...
Atceroties tā laika janvāra notikumus, pārņem tāda dīavina sājūta... Grūti pat iedomāties, vai mūsu tauta vēlreiz būtu spējīga parādīt tādu vienotību un spēku, tādu apņēmšanos un kopības sajūtu, kāda tika sasniegta tieši šajās janvāra dienās... Barikāžu laikā... Šis laiks bija sen ilgotās un alktās brīvības absolūtā katarse, augstākais tautas atmodas sasniegums, kas diemžēl nu ir saberzts pīšļos un putekļos...
"Kaut vai pastalās, bet brīvi!"
"Nevienam mēs Latviju neatdosim!"
"Brīvību, dzīvību tēvzemei nelūdzam... pieprasām!"
"Uz ežiņas galvu liku es par savu tēvuzemi!"
Tā laika ideāli, tā laika sapņi un cerības par tādu Latviju, kādu lielākā daļa no tā laika cilvēkiem pat nebija iedomājušies kādreiz ieraudzīt, nu ir izplēnējuši gaisā kā aizdedzināta cigāra kodīgie dūmi... Ieguvuši brīvību, cilvēki nu ir paguruši no tās uzspiestajām važām... no cīņas par savu nožēlojamo eksistenci un cilvēka cienīgu dzīvi... Vienkārši noguruši, bet ar to ir pietiekami, lai uz visiem laikiem tiktu norakta vēlme tiekties pēc ideāliem, kas reiz izsapņoti! Cilvēkam vajag uzreiz, ja nav, tad lai nav nekad...
Gan jau varenais Laiks visus apbērs ar mūžības smiltīm, arī cilvēku, nogurušu, ideālus nesansiegušu, bet brīvu... Var jau būt, ka tas ir galvenais, bet, kā vēsta uzraksts uz kāda nama sienas Brīvības ielā: "Iela ir, brīvības nav!"
Varbūt mums nebija spēka cīnīties tālāk?
Brīvības alku iekurtais ugunskurs izdziest, ogļu spožums kļuvis blāvs, ūdens lāses uz tautas miesas ir nožuvušas...
Būtu tā kā laiks atkal iet "dušā"...?