Lietus dārzs

Tas vienkārši ir paradokss - cilvēks alkst brīvības... ne vien alkst, bet izjūt tās nepieciešamību kā organisku savas būtības pilnveides nākamo etapu, tāpēc lēniem un izmisīgiem soļiem tuvojas tai, iegūst to, bet tad... nav spējīgs to novērtēt...
Brīvības alku iekurtais ugunskurs izdziest, ogļu spožums kļuvis blāvs, ūdens lāses uz tautas miesas ir nožuvušas...

Būtu tā kā laiks atkal iet "dušā"...?