Viss sākās ar to, ka pienāca pavasaris. Tas bija daļēji saulains, bet arī pietiekami slapjš, lai vardītēm būtu prieks dikti liels. Tā nu sāka viss lēnām plaukt, apmēram tādā ātrumā, kā bruņurupucis rāpo pa smilšainu tuksnesi traki karstā bezvēja dienā. Plauka un zaļoja viss. Putniņi čivināja, kukainīši darbojās, tantiņastirgus placī klačojās, pulkstenis griezās, bet ķiršiem sāka plaukt ziedi..
Vai šim stāstam būs turpinājums? Nē, jo tad, kad es to rakstīju, es droši vien biju pavisam cits cilvēks :D + mana valoda nav pārāk aizraujoša, jo vārdi atkārtojas pārāk bieži, bet vispār šķiet, ka es pat atceros to, ko gribēju rakstīt tajā stāstā. Vēl viens šepat tālāk>
"Visi galīgi pjanije" (laikam ietekmējos no Tumora?)
Bija tāda brīnumskaista diena. Neviens no Viņiem negribēja būt vecs, jo tas ir gandrīz kā miris un tiem virsū lec nāve, bet viņi to negribēja - nē nē nē! Tātad, šajā kompānijā ietilpa arī duračka Delma. Viņai bija jāiet dikti garš ceļš uz mājām no skolas un galvenais, ka katru dienu cits, jo tāda bija grūtā dzīve viņas. Ceļš bija garš un dubļains, gandrīz tik pat dubļains kā ceļš pār kuru traukušās miljons trīskājainas žirafes lietus laikā, kas bijis bijis tikpat spēcīgs kā mājturības skolotājas sitiens segai pa vārīgo vietu ar ādas vai dzelzs pletni. Nu tātad, katru dienu ceļš un viss pārējais palikās arvienu dubļaināks un tas viņai traucēja dzīvi. Varētu pat teikt: TAS maitāja to. Lai padarītu dzīvi krāsaināku, viņa, no skolas iedama, vienmēr dziedāja jautru jo jautru dziesmiņu. Tā bija vāāārenjautra - aiz katra parastā vārda tika likts cits vārds, un tas bija CŪKA!
Tā tas turpinājās vēl pāris gadus, līdz ceļam tas bija noriebies tiktāl, ka... ka tas pārvērtās par purvu un nogremdēja duračku Delmu, kā arī tos piedzērušos Visus, bet vismaz viņu sapnis piepildījās savā ziņā - viņi nepalika vecāki!
(man cepī, ka es nepabeidzu stāstus (jo aiz tā ka, kur tā daudzpunkte, turpinājuma nebija). un vēl es saprotu, ka manai tā laika iedvesmai nav bijusi pilnīgi nekāda loģika un vārdu izkārtošanas sajūta teikumos)
Vai šim stāstam būs turpinājums? Nē, jo tad, kad es to rakstīju, es droši vien biju pavisam cits cilvēks :D + mana valoda nav pārāk aizraujoša, jo vārdi atkārtojas pārāk bieži, bet vispār šķiet, ka es pat atceros to, ko gribēju rakstīt tajā stāstā. Vēl viens šepat tālāk>
"Visi galīgi pjanije" (laikam ietekmējos no Tumora?)
Bija tāda brīnumskaista diena. Neviens no Viņiem negribēja būt vecs, jo tas ir gandrīz kā miris un tiem virsū lec nāve, bet viņi to negribēja - nē nē nē! Tātad, šajā kompānijā ietilpa arī duračka Delma. Viņai bija jāiet dikti garš ceļš uz mājām no skolas un galvenais, ka katru dienu cits, jo tāda bija grūtā dzīve viņas. Ceļš bija garš un dubļains, gandrīz tik pat dubļains kā ceļš pār kuru traukušās miljons trīskājainas žirafes lietus laikā, kas bijis bijis tikpat spēcīgs kā mājturības skolotājas sitiens segai pa vārīgo vietu ar ādas vai dzelzs pletni. Nu tātad, katru dienu ceļš un viss pārējais palikās arvienu dubļaināks un tas viņai traucēja dzīvi. Varētu pat teikt: TAS maitāja to. Lai padarītu dzīvi krāsaināku, viņa, no skolas iedama, vienmēr dziedāja jautru jo jautru dziesmiņu. Tā bija vāāārenjautra - aiz katra parastā vārda tika likts cits vārds, un tas bija CŪKA!
Tā tas turpinājās vēl pāris gadus, līdz ceļam tas bija noriebies tiktāl, ka... ka tas pārvērtās par purvu un nogremdēja duračku Delmu, kā arī tos piedzērušos Visus, bet vismaz viņu sapnis piepildījās savā ziņā - viņi nepalika vecāki!
(man cepī, ka es nepabeidzu stāstus (jo aiz tā ka, kur tā daudzpunkte, turpinājuma nebija). un vēl es saprotu, ka manai tā laika iedvesmai nav bijusi pilnīgi nekāda loģika un vārdu izkārtošanas sajūta teikumos)
2 raksta | ir doma