un atkal es sapņoju tikai par vasaru. es pat jūtu, cik man silti pēdām bija staigāt pa asfaltu. un vēl mani gandrīz nobrauca vilciens, jo fona balss sapnī stāstīja kaut ko par dabisko paātrinājumu, kas rodas cilvēkā iekšā, tāpēc no kalna tipināju lejā pāri sliedēm un, o, kāds pārsteigums, tieši brauca vilciens un gandrīz mani nobrauca. pietrūka 2 soļu un es būtu redzējusi kā es mirstu. vispār iepriekšējā sapnī man teica, ka man nav atlicis daudz laika dzīvot. superīga sajūta, ne?