twitteris piespamojas zibens ātrumā:
- es sēžu, skatos monitorā un smaidu kā lose, bet tas tā kā nepaātrina manu darbu izpildes ātrumu vai vispār jebko :D
- man iet ciet. man sirds vietā ir smaržīgs kēksiņš :D un silts. /notek siekala
- pizģec, es smejos par savu 5 matemātikā, tas ir normāli? es nesaprotu, kāpēc man tā ir :D nu, smieklīgi par sliktu atzīmi
- man gļučī, ka zīmulis pa lapu kustās. tagad es mierīgi varētu iztēloties, ka tas rāpo pa galdu un luncina grafītu kā astīti
- man ir stiprs gribasspēks, bet pašlaik viņš dus saldā miedziņā citā pasaulē ^_^ pasaulē pie zīmuļu sunīšiem un kēksiņu sirdīm
es varētu sarakstīt desmitiem lapu ar pilnīgu bezsakaru par kaķīšiem un keramikas govīm, par plastmasas cimdiem un skudru kājiņām, bet domraksts par eksistenciālismu stundas laikā ir tapis par 78 vārdu vārsmojumu. faking stundas laikā! ko pie velna man darīt? tik divejādas sajūtas iekšā - mazliet vainas sajūta par to, ka atkal neko nepadaru, bet no otras puses kaut kāda debīla sajūsma par īsti neko. skatos kā man saceļas un nolaižas..zosāda :D

upd: un es nevaru pati uz sevi ilgi dusmoties. mazliet padusmojos uz vairāk nevaru. tas ir tāpat kā ar kaķīšiem - tev kāds piedirš istabu, bet pēc mirkļa jau tas maita guļ tev klēpī un maļ savu murrājamo. nē, man tā nav, bet pieņemu, ka kādam noteikti ir :D (jauki, ka tagad šo piemēru iedomājos par cilvēku..kurš piedirš istabu un tad ielien kādam klēpī murrādams).
AK DIEVZ KĀ MAN IET CIETI!!

upd2: kamēr mamma bija pamodusies, aši izstāstīju savu bēdu par to, ka man nerakstās, bet ka no skolotājas es nevaru izvairīties, jo man pie viņas šodien stunda. ko es ar to panācu? neko, viņa iemiga

kas man jādara? vai es dzirdu kādu mistisku un tālu balsi, kas man saka, lai beidzu te rakstīt un ķeros klāt īstajiem darbiem? jāa? nu es to ļoti labi saprotu arī bez teikšanas, paldies :D

upd3: jau galvā dzirdu teikumus, kas sākas ar vārdiem "bļe Pata..". miiiu?