sapņoju atkal visu ko. visvairāk atmiņā palikusi viena daļa (tagad vsp stāvu kājās, jo gribas nenormāli atvieglināties :D)
es takā esmu ne mūķene, bet nu kaut kādā tur barā esmu, un iznāku no kkādas mājas un man mugurā smaga bordo krāsas kleita, kāda ir visiem tā bara dalībniekiem. nu es iznāku un eju Cēsīs pie TOPa, kur mani jau gaida (*). visi uz mani skatās, jo tjip 'tāda skaista meitene, bet darbojās 'tajā un tajā''. mēs stāvam, izrēcam kaut kādas meitenes un ārā nenormāli karsts. (*) vēl saka, ka viņai virtuvē esot +37. gaiss tāds spiedīgs un visi svīst. stāvam, runājamies, pēkšņi Valters nāk. atnāk, samīļo mani un izvicina pa gaisu un viņam tāda nemīksta āda, nu viņš muskuļots pārāk, bet kaut kā savādāk. tad vēl pasaka, ka viņš, redz, var tomēr mani pacelt un ka neesmu jau tik smaga. tad mums jādodas kaut kur un sanāk, ka ļoti steidzīgi, jo vakars nāk un pēc saulrieta nevar ārā uzturēties, jo ļaunie gari var uzbrukt. ejam pa tādu purvainu ceļu, zāle slapja un apakšā melnzeme. taciņu iezīmē mašīnas iebrauktā sliede. pēkšņi es sāku strīdēties ar Valteru par to, ka man nav mājās trenažiera un ka es nevaru kačāties, un to visu saku nenormāli dusmīgi un viņš apvainojas, bet vispār apvainojos es. tad man uznāk smiekli un sāku smieties, un pasaku, ka es gribēju izveidot 'asumu'. (*) pienāk pie manis un Valters aiziet viens, bet uzgaida vēl. ejam un viņi runā par to, ka mēs ļoti kavējam, jo mēness jau sāk parādīties un drīz saules spīdums pazudīs. es vēl tieši skatījos pār koku galiem un bija tā - balta saule, mēness kā pīrādziņš un vēl viena balta saule, bet jau vairāk aiz mākoņiem un tādā kā dūmakā. mistiskas debesis tādas. (*) pasaka, ka mēs tagad ejam garām mirušajam zēnam un es tieši tajā brīdī noliekos ar seju zemē. tad pieceļos un skatos paŗ labo plecu un sabīstos, jo mums līdzi takā nāk tas mirušais zēns, bet viņi ieskaidro, ka man gļuki. tālāk ejam un viņi vēl uztrauktāk saka, ka jānokļūst mājās pirms saulrieta. (*) apstājas pie kaut kāda bieza krūma, sāk jau krēslot, bet viņa izlasa uz krūma lapiņām (es pati arī lasu), ka gari var uzbrukt un ja viņi apvienojas pa 3, tad tie esot neuzveicami. jau pilnīgi skrienam uz mājām un izskrienam vietā, kur no mūsmājas ejot uz Gauju ir krustceles. es uzskrienu uzkalniņā un saku, ka vēl jau saule ir, ka visu mani saule apspīd un tā tāda oranža, ne bāla. viņi sēž uz zemes un nedara neko. ierosinu, ka mēs varam iet pa kalnu augšā un būt drīz mājās, bet nekas nelīdz, viņi paliek sēžam. a man vienalga, es eju bez viņiem. kāpju tajā kalnā, a tur suns un nelaiž mani garām, lai gan parasti laida, jo takā mazliet atpazina. nu neko, nākas iet pa otru ceļu, kas ir garāks, bet tad atkal bail, ka saule norietēs. tad jau visa situācija ir mainījusies un mēs esam pussabrukušas pilsētas iesākumā un jāiet pa trepēm augšā. esmu es un vēl 3 meitenes. eju pēdējā. esam gandrīz jau uzkāpušas pa tām trepēm, kad pēkšņi pakāpiens, uz kura es esmu, ielūzt un nobrūk. es paspēju uzkāpt uz nākamā. meitenes stāv augstāk un kko runājas, pat mazliet lēka. es redzu, ka tie pakāpieni sāk kustēties un brūk. viss brūk un krīt un tad es palieku karājamies gaisā, turoties tikai pie margām, bet mani uzvelk augšā. pēc tam stāvu un meitenes (jau 4) lēkā pa tām it kā sabrukušajām trepēm, kas nu jau ir atkal vienā gabalā, vienīgi, ka margas ir daudz augstāk par tām. stāvu un noskatos uz viņām no augšas.
nākamajā daļā vēl bija par skolu kaut kas, ka kaut kāds pasākums ir un visi vecāki skolā un vēl draugi visiem. eju ar (*) un Alise arī kkur netālu. es pasaku, ka redzēju Renāru, ka viņš patrepēm tikko nogāja. šīs nesas kā trakas viņam līdzi, vairāk viņas neredzēju. turpināju kaut kur iet ar māsiņām, bet sākām iet citā virzienā, jo laikam redzēju cilvēku, kuru negribēju redzēt. nezinu īsti, kas tālāk notika, bet pēkšņi sēdēju mājās, istabā un kasīju vēderu kaķim, kuram bija uzvilkts politiliēna maisiņš virsū. baba sēdēja uz vienas gultas, bet Rolands ar kaut kādu veceni pie televizora uz krēsla. tā vecene skatījās, kā es to kaķi bužinu, jo citu man nebij ko darīt. pa televizoru rādīja baseinu un principā viss. zvanīju (*), bet tā arī neko nenoskaidroju. redzēju Renāru ieskrienot koridorā ar zaļu dvieli un tad izskrienot citai istabai cauri. vēl bija melns suns, kurš gribēja apčurāt dzīvoklim slieksni, bet es viņu izliku aiz durvīm, lai čurā kāpņutelpā. starp durvīm un sienu bija liela šķirba. viss.
virtuvē kaut ko taisa, var just. jāiet skatīties un jāiet beidzot atvieglināties. spīd saulīte un ārā atkal ir skaisti.