feel like pure shit just want 2011 back un klausīties uffie, domāt par rīgas centra meitenēm, kas pēc nostāstiem šņauc spīdu, stalkot viņas ask.fm, sēdēt tumblerī, lasīt freidu un skatīties skins

nesaprotu, vai cilvēki pārkāpj manas robežas, vai arī es vienkārši kāpju ārā no savas komforta zonas
kā var saprast atšķirību?

Šorīt bija E.L. Bulvera sci-fi cienīgs sapnis.
Smilšainā tuksnesī kāds bērns sāka vilkt ar zariņu simbolus, un, smiltīm plūstot, atklājās, ka tas ir triskelions, kas griezās ap savu centru. Bērns sāka rakt apzīmogoto vietu, un mēs abi iebrukām pazemē. Kritiens bija neliels, aptuveni 2m.

Pētīju pazemes sistēmu, kas izskatījās pēc klinšu alas un tehniska angāra apvienojuma. Pēc kāda laika es sastapu sievietei līdzīgu cilvēkradību, ģērbušos smilškrāsas drēbēs. Viņa, protams, bija no kādas aizvēsturiskas, izmirušas, bet tomēr nemirstīgas civilizācijas un es, protams, viņā iemīlējos, jo to pieprasa šāds klišejisks naratīvs. Man bija jādodas projām, bet, kad atgriezos, šo "cilvēku" bija vairāk, daži bija pazīstami, bet es tos noignorēju, jo ar tiem man sarežģītas attiecības.

Sapņoju, ka staigāju pa Islandes pļavu vasarā. Saules sajūta joprojām uzkavējas.

atveru ziņas... sinapse pārtrūkst, un šķaidu galvu pret sienu. esmu regulāri sākusi sev fiziski darīt pāri šajā vilnī

liekas, ka bedzot viss nosēdies un iekārtojies savās vietās. vismaz - ir stabili jau nedēļu, diemžēl neiztiekot bez kropļojošām pēdām uz ķermeņa. tas palīdzēja saprast, ka savu ķermeni uztveru kā atsevišķu objektu, ko sapsihojoties var aizmest pret sienu kā mobilo. Aizsviest un tad momentā nožēlot, un skriet auklēties un lūgties, lai vēl var ieslēgt atpakaļ. Tad kļūst kaunīgi un stulbi, bet vismaz kaut kādas jaunas problēmas.

knapi turos kopā šovakar. sēžu sakņupusi, lai pasargātu vārīgās vietiņas un bail pat iztaisnot muguru, jo tad tas caurums krūtīs paplešas

vakar pateicu: "vakar man vismaz bija paģiras, šodien nav nekā", tāpēc šodien man atkal ir paģiras.
kopumā ir labāk. šodien neko nerisināšu. domu nav, galva tukša un mierīga.

Es nevaru tās memes, kur, piemēram, foto ar senioriem baseinā un teksts tipa "es ar draugiem tusā 2060. gadā pēc lockdown". man vienkārši bēdīgi kļūst, jo tā gan jau arī būs

kā jau vienmēr: ieraugot, ka izvācas kaimiņi, pirmā doma nozib: "tas noteikti ir to pēdējā laika orģiju dēļ"