Šorīt bija E.L. Bulvera sci-fi cienīgs sapnis.
Smilšainā tuksnesī kāds bērns sāka vilkt ar zariņu simbolus, un, smiltīm plūstot, atklājās, ka tas ir triskelions, kas griezās ap savu centru. Bērns sāka rakt apzīmogoto vietu, un mēs abi iebrukām pazemē. Kritiens bija neliels, aptuveni 2m.
Pētīju pazemes sistēmu, kas izskatījās pēc klinšu alas un tehniska angāra apvienojuma. Pēc kāda laika es sastapu sievietei līdzīgu cilvēkradību, ģērbušos smilškrāsas drēbēs. Viņa, protams, bija no kādas aizvēsturiskas, izmirušas, bet tomēr nemirstīgas civilizācijas un es, protams, viņā iemīlējos, jo to pieprasa šāds klišejisks naratīvs. Man bija jādodas projām, bet, kad atgriezos, šo "cilvēku" bija vairāk, daži bija pazīstami, bet es tos noignorēju, jo ar tiem man sarežģītas attiecības.
Ignorēt nevajag, viņi noteikti visu ko interesantu zina