man pat patika savi spēcīgie žokļi līdz brīdim, kad es uzzināju, ka ir iespēja ar botoksu šo problēmu samazināt.
nav risinājuma - nav problēmas!

skatos aliexpresā caurspīdīgus stripper heels, klausos intelligent drum & bass... vaiboju

esmu pilnīgi droša, ka vienīgais veids, kā maksāt gāzes rēķinu, ir aptuveni pusgadā saņemt parāda brīdinājumu par nenomaksātu rēķinu un tad nomaksāt to

skatīties kontaktora videomateriālus skaitās kā free therapy

manā telefonā tiktoks bija precīzi 3 dienas, un man jau radās fantāzijas būt par sugarmommy art hoe vidusskolniecēm
esmu par sevis izzināšanu un "ēnas" integrēšanu, bet tā aplikācija čista izvelk ārā ļoti jocīgas lietas.

darba dienās griķi ar olu, sestdienās ikri ar šampi
līdzsvarā

pēdējās 3 dienas nepamet uzmācīga doma, ka pēc pandēmijas dabūšu pa seju
vismaz sāku redzēt galu?

šajā siTuĀciJā man ir atņemts darbs, studijas un jebkāda pēdējā garīgās stabilitātes kripata, ko man nodrošināja sporta zāle. vien veselība man ir laba, un tas jau ir galvenais? un to pēdējo gribas pašai vnk izmest, jo tas ir vienīgais, pār ko man ir kāda kontrole šobrīd. esmu atradusi savu loģiku šajās domās.

kā man pietrūkst uzvilkt ko jaunu un foršu no humpalām, tukšā dūšā aiziet uz kādu atklāšanu, iedzert divas gāzes vīna un kārtējo reizi nobrīnīties par zemu alkohola toleranci, neredzēt neko no izstādes, jo pārbāzts ar citiem apmeklētājiem, atrast kādu pazīstamu, ar ko parunāt un kaunīgi, bet viltīgi smaidot aizslīdēt pēc trešās glāzītes.
pēc dažām dienām skatīties portālā bildes un reizē būt atvieglotai un pieviltai par to, ka neesmu nevienā kadrā

ja vēl pirms tieši diviem gadiem satiku cilvēkus, kas mēdza apšaubīt, vai man maz ir astoņpadsmit, pēkšņi šī gada laikā vizuāli sev liekos ar nelielu rezervi apsteigusi pases vecumu. nu, sliktā rītā.
droši vien nostrādāja tas, ka esmu liesāka kļuvusi, nemainīgi guļu ar spilvenā ieņurcītu seju, trauksme un stress moka smagāk. gluži vienkārši astoņpadsmitgadnieki salīdzinoši izskatās pēc bērniņiem.