manā telefonā tiktoks bija precīzi 3 dienas, un man jau radās fantāzijas būt par sugarmommy art hoe vidusskolniecēm
esmu par sevis izzināšanu un "ēnas" integrēšanu, bet tā aplikācija čista izvelk ārā ļoti jocīgas lietas.
darba dienās griķi ar olu, sestdienās ikri ar šampi
līdzsvarā
pēdējās 3 dienas nepamet uzmācīga doma, ka pēc pandēmijas dabūšu pa seju
vismaz sāku redzēt galu?
šajā siTuĀciJā man ir atņemts darbs, studijas un jebkāda pēdējā garīgās stabilitātes kripata, ko man nodrošināja sporta zāle. vien veselība man ir laba, un tas jau ir galvenais? un to pēdējo gribas pašai vnk izmest, jo tas ir vienīgais, pār ko man ir kāda kontrole šobrīd. esmu atradusi savu loģiku šajās domās.
kā man pietrūkst uzvilkt ko jaunu un foršu no humpalām, tukšā dūšā aiziet uz kādu atklāšanu, iedzert divas gāzes vīna un kārtējo reizi nobrīnīties par zemu alkohola toleranci, neredzēt neko no izstādes, jo pārbāzts ar citiem apmeklētājiem, atrast kādu pazīstamu, ar ko parunāt un kaunīgi, bet viltīgi smaidot aizslīdēt pēc trešās glāzītes.
pēc dažām dienām skatīties portālā bildes un reizē būt atvieglotai un pieviltai par to, ka neesmu nevienā kadrā
ja vēl pirms tieši diviem gadiem satiku cilvēkus, kas mēdza apšaubīt, vai man maz ir astoņpadsmit, pēkšņi šī gada laikā vizuāli sev liekos ar nelielu rezervi apsteigusi pases vecumu. nu, sliktā rītā.
droši vien nostrādāja tas, ka esmu liesāka kļuvusi, nemainīgi guļu ar spilvenā ieņurcītu seju, trauksme un stress moka smagāk. gluži vienkārši astoņpadsmitgadnieki salīdzinoši izskatās pēc bērniņiem.
feel like pure shit just want 2011 back un klausīties uffie, domāt par rīgas centra meitenēm, kas pēc nostāstiem šņauc spīdu, stalkot viņas ask.fm, sēdēt tumblerī, lasīt freidu un skatīties skins
nesaprotu, vai cilvēki pārkāpj manas robežas, vai arī es vienkārši kāpju ārā no savas komforta zonas
kā var saprast atšķirību?
Šorīt bija E.L. Bulvera sci-fi cienīgs sapnis.
Smilšainā tuksnesī kāds bērns sāka vilkt ar zariņu simbolus, un, smiltīm plūstot, atklājās, ka tas ir triskelions, kas griezās ap savu centru. Bērns sāka rakt apzīmogoto vietu, un mēs abi iebrukām pazemē. Kritiens bija neliels, aptuveni 2m.
Pētīju pazemes sistēmu, kas izskatījās pēc klinšu alas un tehniska angāra apvienojuma. Pēc kāda laika es sastapu sievietei līdzīgu cilvēkradību, ģērbušos smilškrāsas drēbēs. Viņa, protams, bija no kādas aizvēsturiskas, izmirušas, bet tomēr nemirstīgas civilizācijas un es, protams, viņā iemīlējos, jo to pieprasa šāds klišejisks naratīvs. Man bija jādodas projām, bet, kad atgriezos, šo "cilvēku" bija vairāk, daži bija pazīstami, bet es tos noignorēju, jo ar tiem man sarežģītas attiecības.
Sapņoju, ka staigāju pa Islandes pļavu vasarā. Saules sajūta joprojām uzkavējas.
