meiteņu kolektīvi ir ēnaini un graujoši. pēc atlūguma uzrakstīšanas sāku saskatīt, kas patiesībā ir darba kolektīva pamatā - sacensība par to, kura sevi vairāk nomocīs un nodzīs, kura strādās ar visaugstāko temperatūru, vislielākajām galvas, muguras, kāju sāpēm, visasiņainākajām mēnešreizēm un vemšanas lēkmēm. beidziet tēlot varoņus un mocekles, man nav jūsu žēl, es jūs neapbrīnoju, es nicinu to, ka vēlaties mani iegrūst tajā slimajā meiteņu sacensībā. ceru, ka tiksiet no tās ārā un beigsiet domāt, ka līdz laimei ir jāpacieš un jāpaciešas. tā nav nekāda augstā darba kultūra, ja tu necieni pats savu veselību.

un es sāku darīt tāpat: nācu uz darbu slima, neēdusi, ar tādu "es jums rādīšu!" un pirkstu gaisā kratošu attieksmi, klusībā cerot, ka noģībšu un "tad jau priekšniece redzēs, līdz kam noved mūsu darbiniekus" un visu bodi aizklapēs ciet un nāve kapitālismam, pateicoties tikai un vienīgi manai pašaizliedzīgajai rīcībai.


vēl man ļoti pietrūkst draugu, un es runāju par to emocionālo saikni, ko normāls cilvēks ar funkcionējošu CNS sajūt, ar kādu satiekoties, nevis jūtas tukšs un grib paslēpties mājās, līdz atkal sāks izjust empātiju, es nezinu, vai kāds no jums šo dzird, bet man ir jocīgi ap dūšu, liekas, esmu iesprūdusi kādā no stresainākām autopilota maiņām, un ar šausmām jāatzīst, ka šobrīd, nevienu nešķirojot, visus emocionāli bloķēju kā pircējus otrpus kasei.

kā vispār cilvēki atrod viens otru? es joprojām domāju kā pamatskolniece. ir taču cilvēki kopā, bet es nebeidzu brīnīties, kā tas noticis. vienmēr atbilde ir "tas vienkārši notika" vai tādā garā. it kā es 5 gadu vecumā prasītu, kā rodas bērni saviem bailīgajiem vecākiem.
pārjautāju sev kārtējos jautājumus: vai es esmu neglīta, jā, es noteikti esmu neglīta, tāpēc uz mani pat nekatās, hmm, varbūt arī esmu dumja, par resnu noteikti, tad vēl garlaicīga un pārāk izmisusi. Ak, vēl es esmu bēdīga, kautrīga, no malas atbaidoša, lai gan man liekas, ka es daru visu, es nedaru galveno, es ignorēju iespēju runāt, kaut uzrakstīt. Man agrāk likās, ka vienkārši ļoti baidos no atraidījuma, bet tagad piemetās vēl stulbāka slimība - es likšu otram cilvēkam justies neērti, mani atraidot! Es varu sadzīvot ar atraidījumu, jo, ļoti jauki, varu turpināt dzīvot savu slinko dzīvīti, neviena dēļ neizlikties un nemainīties, man nav vairs jāzaudē miegs. un tad plakstiem vaļā liek atsprāgt Doma: tu liki cilvēkam justies neērti! ak vai! viņam vajadzēja sakopot visas savas smalkākās jūtas un veltīt pāris minūtes laika, lai radoši interpretētu partikulu "nē". un vienalga, ka pēc pāris dienām tas vairs nebūs svarīgi nevienam, galvenais kickeris ir tas, ka nekāda saruna nemaz nav notikusi, bet tu jau izbaudi iztēlotas smagās sekas. un nospried, ka "labāk jau tad nedarīt/neteikt neko..."

nākamais jautājums: vai tu sagaidi, ka varēsi smuki sēdēt kaņepē kā vāzīte un citi tev paši nāks klāt? jāsaka, nekad šo domu neesmu līdz galam noformējusi, bet pamatā tas līdz šim bija mans rīcības plāns, jā. piekrītu, stulbi. ja man ir neērti uzsākt ar kādu sarunu, kāpēc lai kāds cits gribētu uzsākt sarunu ar cilvēku, kurš runājot jūtas neērti, padarot visu tik neērti neērti neērtu kā nošļukušas zeķubikses ar caurumu īkšķī, kas vertikāli tūlīt izirs līdz celim un tad tu vēl iekāp slapjumā un tu nevari novilkt tās zeķubikses, jo mēnesi neesi skuvusi kājas?
jā, dzīve vienkārši ir neērta, apģērbs ir neērts, bet vēl neērtāk ir rāpot ar pliku dibenu, runāt ir neērti, bet tad vēl ir neērts klusums, neērti ir gulēt vienā pozā, bet citā nevar aizmigt. būs ērti, kad nomirsim, es negrasos riskēt ar sūdīgu zārciņa tapsējumu, tāpēc prasīšu kremēties.

pēdējā laikā ļoti neveikls klusums ar sevi. daleca, ka nevienam nav jāprasa, ko darīt, kā rīkoties, es pati tikai plātu rokas un metu sev aizvainojumus, ka neviens nepalīdzēs un negrib būt mans kompanjons, tāpēc kaut katru mīļu brīdi gribu raudāt, cik mēs visi esam vientuļi.
liekas pat, ka ar vecākiem nekas nesaista un es viņus nepazīstu. es nevienu nepazīstu!

kad man nebija darba, likās, ka visi tik strādā, bet, lūdzu, kad man tagad ir darbs... nav godīgi!

man pagājušajā naktī bija šausmīgi dīvaini sapņi:
1. es satiku kaut kādā industriālā kompleksā, caur kuru iet dzelzceļš, savu kolēģi, viņa bija ļoti piedzērusies un, teikdama, ka tas būtu ļoti smieklīgi, pret manu gribu sāka ar mani bučoties.
2. tusēju ar krievu pusaudžiem, tādiem kaut kādiem stilīgajiem gucci un goša rubčinskī paģelku drēbēs, aizgājām pie viena mājās, kaut ko ar viņu ņēmos, tad atnāca viņa mamma un prasīja, cik man gadu.
3. tad es biju kaut kādā kanalizāciju vai kanālu pilsētā, netīras mājas un daudz kanālu, es gāju ar savu auklīti, viņa uz mani dusmojās. es paslīdēju un iekritu ūdens betona bedrē, visi sāka mani filmēt un fotografēt, es eksplodēju dusmās, niknumā trīcošām rokām izrāpos ārā, izvilku telefonu un kliedzu uz skatītājiem "jā, filmējiet gan, ļoti interesanti!! cilvēks iekritis ūdenī, kā jums patiks, ka ES jūs tā filmēšu?!". Turpināju bļaustīties un taisīt scēnu, bāzdama sejā katram savu telefona kameru.
4. eju ar visām drēbēm jūrā, lai nomazgātos, saprotu, ka man ir drēbes un ļoti stulbi izdarīju, tāpēc eju atpakaļ, man virtuvē pienāk klāt kaimiņiene un dusmīga prasa, kāpēc es neatbildēju uz viņas īsziņu. vai neizdarīju kaut ko, kas tur bija prasīts. es kaut ko taisnojos, viņa dusmojas, bet cauri viņas dusmām es redzu, ka viņa ir priecīga, tad viņa nomierinās un sāk man uzmākties, es viņu it kā grūžu projām, bet negribu viņu aizvainot.

wtf

gandrīz nopirku jaunu klaviatūru, bet tad pēdējā brīdī pārdomāju un nopirku tomēr jaunas baterijas vecajai. labākais naudas ietaupījums šogad.
sapratu, kā jārīkojas, lai uzlabotu dzīvi, bet vēl neko nedarīšu, pagaidīšu to zelta mirkli pirms "par vēlu". lai gan, ja visas darbības ir veiktas izmisumā, kas labs? pati labākā ir samierināšanās ar savām izvēlēm un veikumu, jo tas nozīmē, ka esi pieaugušais in charge
man viss tik ļoti rūp!

Jā, ir kaut kāds zapojs man un maniem draugiem, bet var dzert arī vienatnē, kas ir mans jaunatklājums. Jaunībā jau alkohols=ballīte, tagad alkohols vienkārši ir.

Lietus ir pēdējais piliens jebkurā nelaimīgu notikumu virknē. "Vismaz nelīst!" vairs nav piemērojams kā mierinājums situācijai, un nu tik var raudāt par to, cik viss ir slikti, vēl speciāli aizmirst lietussargu darbā, spītējot dabai un sev. Esmu bērnudārznieka emocionālās inteliģences līmenī, jo nekas nenotiek tā, kā es to iztēlojos, darbs ir viens spīdzinošs cirks, skola ir zem jautājuma zīmes un man ir tik vientuļi, un es izmantošu katru izdevību apvainoties uz cilvēkiem, kam viss lielākoties ir sakārtojies un uz sevi pirms mēneša, kad man kārtējo reizi bija sakāpis galvā.

Es tagad vāļājos pa bedri, un man nāk rēka par to sevi, kas domāja, ka šādi vairs nebūs, ka es būšu pašpietiekama, un katrā situācijā ir.zelta.maliņa. Man vairs nepatīk mosties no rītiem, jo cik gan laba var būt diena, ja pirmā sajūta pēc nākšanas pie apziņas ir- vilšanās? dusmas? paģiras?

Uzkurīju un skatos asmr video vienu pēc otra, lai gan man vairs neķer, jau notrulināti nervi.

Man likās, ka šovasar nonākšu slimnīcā, es nezinu, kā un kāpēc, un mani joprojām nepamet šī nelāgā nojausma, ka kaut kas slikts notiks. Es pat, taisnību sakot, par to neuztraucos, tas man netraucē dzīvot to the max, bet novērtēšu, ja mana pārliecība par savām ekstrasensa spējām tiks sagrauta. Uzmanību sev var pievērst arī citos veidos.

Šorīt pamodos tik dusmīga! Sametās sarkans gar acīm, pavēru plakstus, un dusmas sajaucās ar pilnīgu apjukumu, par ko es vispār dusmojos. Sasvīdusi un smirdīga pārliku prātā pāris variantus, un ticamākie bija šādi:

1. vakar sabiedrībā nebiju tik spīdoši komunikabla, kā gribētos
2. šodien darbs sākas divos, un viss laiks pirms tā ir kaķim zem astes
3. vakar ēdu cepumus
4. varbūt sapnī kāds apbižoja

Naktī bija arī pienākusi šāda ziņa: Когда в следующий раз встретимся, я сделаю все ещё жёстче чем в прошлый раз.
ok lol