pēdējā laikā ļoti neveikls klusums ar sevi. daleca, ka nevienam nav jāprasa, ko darīt, kā rīkoties, es pati tikai plātu rokas un metu sev aizvainojumus, ka neviens nepalīdzēs un negrib būt mans kompanjons, tāpēc kaut katru mīļu brīdi gribu raudāt, cik mēs visi esam vientuļi.
liekas pat, ka ar vecākiem nekas nesaista un es viņus nepazīstu. es nevienu nepazīstu!

kad man nebija darba, likās, ka visi tik strādā, bet, lūdzu, kad man tagad ir darbs... nav godīgi!

man pagājušajā naktī bija šausmīgi dīvaini sapņi:
1. es satiku kaut kādā industriālā kompleksā, caur kuru iet dzelzceļš, savu kolēģi, viņa bija ļoti piedzērusies un, teikdama, ka tas būtu ļoti smieklīgi, pret manu gribu sāka ar mani bučoties.
2. tusēju ar krievu pusaudžiem, tādiem kaut kādiem stilīgajiem gucci un goša rubčinskī paģelku drēbēs, aizgājām pie viena mājās, kaut ko ar viņu ņēmos, tad atnāca viņa mamma un prasīja, cik man gadu.
3. tad es biju kaut kādā kanalizāciju vai kanālu pilsētā, netīras mājas un daudz kanālu, es gāju ar savu auklīti, viņa uz mani dusmojās. es paslīdēju un iekritu ūdens betona bedrē, visi sāka mani filmēt un fotografēt, es eksplodēju dusmās, niknumā trīcošām rokām izrāpos ārā, izvilku telefonu un kliedzu uz skatītājiem "jā, filmējiet gan, ļoti interesanti!! cilvēks iekritis ūdenī, kā jums patiks, ka ES jūs tā filmēšu?!". Turpināju bļaustīties un taisīt scēnu, bāzdama sejā katram savu telefona kameru.
4. eju ar visām drēbēm jūrā, lai nomazgātos, saprotu, ka man ir drēbes un ļoti stulbi izdarīju, tāpēc eju atpakaļ, man virtuvē pienāk klāt kaimiņiene un dusmīga prasa, kāpēc es neatbildēju uz viņas īsziņu. vai neizdarīju kaut ko, kas tur bija prasīts. es kaut ko taisnojos, viņa dusmojas, bet cauri viņas dusmām es redzu, ka viņa ir priecīga, tad viņa nomierinās un sāk man uzmākties, es viņu it kā grūžu projām, bet negribu viņu aizvainot.

wtf

gandrīz nopirku jaunu klaviatūru, bet tad pēdējā brīdī pārdomāju un nopirku tomēr jaunas baterijas vecajai. labākais naudas ietaupījums šogad.
sapratu, kā jārīkojas, lai uzlabotu dzīvi, bet vēl neko nedarīšu, pagaidīšu to zelta mirkli pirms "par vēlu". lai gan, ja visas darbības ir veiktas izmisumā, kas labs? pati labākā ir samierināšanās ar savām izvēlēm un veikumu, jo tas nozīmē, ka esi pieaugušais in charge
man viss tik ļoti rūp!

Jā, ir kaut kāds zapojs man un maniem draugiem, bet var dzert arī vienatnē, kas ir mans jaunatklājums. Jaunībā jau alkohols=ballīte, tagad alkohols vienkārši ir.

Lietus ir pēdējais piliens jebkurā nelaimīgu notikumu virknē. "Vismaz nelīst!" vairs nav piemērojams kā mierinājums situācijai, un nu tik var raudāt par to, cik viss ir slikti, vēl speciāli aizmirst lietussargu darbā, spītējot dabai un sev. Esmu bērnudārznieka emocionālās inteliģences līmenī, jo nekas nenotiek tā, kā es to iztēlojos, darbs ir viens spīdzinošs cirks, skola ir zem jautājuma zīmes un man ir tik vientuļi, un es izmantošu katru izdevību apvainoties uz cilvēkiem, kam viss lielākoties ir sakārtojies un uz sevi pirms mēneša, kad man kārtējo reizi bija sakāpis galvā.

Es tagad vāļājos pa bedri, un man nāk rēka par to sevi, kas domāja, ka šādi vairs nebūs, ka es būšu pašpietiekama, un katrā situācijā ir.zelta.maliņa. Man vairs nepatīk mosties no rītiem, jo cik gan laba var būt diena, ja pirmā sajūta pēc nākšanas pie apziņas ir- vilšanās? dusmas? paģiras?

Uzkurīju un skatos asmr video vienu pēc otra, lai gan man vairs neķer, jau notrulināti nervi.

Man likās, ka šovasar nonākšu slimnīcā, es nezinu, kā un kāpēc, un mani joprojām nepamet šī nelāgā nojausma, ka kaut kas slikts notiks. Es pat, taisnību sakot, par to neuztraucos, tas man netraucē dzīvot to the max, bet novērtēšu, ja mana pārliecība par savām ekstrasensa spējām tiks sagrauta. Uzmanību sev var pievērst arī citos veidos.

Šorīt pamodos tik dusmīga! Sametās sarkans gar acīm, pavēru plakstus, un dusmas sajaucās ar pilnīgu apjukumu, par ko es vispār dusmojos. Sasvīdusi un smirdīga pārliku prātā pāris variantus, un ticamākie bija šādi:

1. vakar sabiedrībā nebiju tik spīdoši komunikabla, kā gribētos
2. šodien darbs sākas divos, un viss laiks pirms tā ir kaķim zem astes
3. vakar ēdu cepumus
4. varbūt sapnī kāds apbižoja

Naktī bija arī pienākusi šāda ziņa: Когда в следующий раз встретимся, я сделаю все ещё жёстче чем в прошлый раз.
ok lol

bija man spīdoša ideja, kā izārstēt sevi no glupajām vakara pārdomām, gara vājuma, veģetatīvās distonijas un hipohondrijas: iet laicīgi gulēt! Tas novērš visas problēmas, jo tu vienkārši tajā laikā esi izrubījies. Tā vietā tūlīt būs trīs naktī un es bakstu taustiņus, lai nebūtu jāklausās savā grēcīgajā paurītī.
Man nepieņemami ilgi likās, ka "klusa nakts svēta nakts" lirikas fragments "Visi dus nomodā" ir uztverams kā pats par sevi, tāds oksimorons, kāpēc gan ne.

Vēl mani vienmēr ir mulsinājušas "pekainas kājiņas" no aijā žūžū. Ja pekas ir...nu, kājas, ko tu centies pateikt? vai mēs esam gatavi apdziedāt snīpjainu degunu un punčainu vēderu? un, vai, saucot mani par peciņu, tu apzinies, ka nosauci mani par kāju?

čiv riv 72!
Ar astoņiem mēnešiem un pāris aptumsumiem vajadzētu pietikt, lai atgrieztos cibiņas vidē. Ar vienpadsmit dienas aizkavējušamies mēnešreizēm pietiek principā. Nervi čupā, rītā no rīta atkal mērcēšu puļķīti čuriņā. Mana dzīve šajā brīdī ir multenes varonis, kas jau kādu laiku skrien pa zilu gaisu virs kanjona, un vienīgais, kas neļauj gāzties dibenā, ir tas, ka viņš nav paskatījies uz pamata trūkumu zem papēžiem. Kvantu mehānika? pēc idejas es vienlaicīgi gan esmu, gan neesmu stāvoklī.
Man vakar bija ekskursija pa azartspēļu klubiem ar draudzeni un draugu. Okei, es vienmēr esmu zinājusi, ka ir šie fēniksi un klondaikas, bet tā līdz galam neticēju visai mehānikai un tam, ka tur tiešām viss iekšā eksistē un notiek? Priekšstats, ka tā ir tikai tāda fasāde, abstrakta ideja, protams, ir vēl dīvaināks.
Šodien vairs negribēju pīpēt, man patiesībā jau sen nepatīk un apnika, bet es kautrējos sev to pateikt. Darbā biju super pissed off, gribējās, lai kāds saraudina, bet visi pircēji bija normāli.