bija man spīdoša ideja, kā izārstēt sevi no glupajām vakara pārdomām, gara vājuma, veģetatīvās distonijas un hipohondrijas: iet laicīgi gulēt! Tas novērš visas problēmas, jo tu vienkārši tajā laikā esi izrubījies. Tā vietā tūlīt būs trīs naktī un es bakstu taustiņus, lai nebūtu jāklausās savā grēcīgajā paurītī.
Man nepieņemami ilgi likās, ka "klusa nakts svēta nakts" lirikas fragments "Visi dus nomodā" ir uztverams kā pats par sevi, tāds oksimorons, kāpēc gan ne.

Vēl mani vienmēr ir mulsinājušas "pekainas kājiņas" no aijā žūžū. Ja pekas ir...nu, kājas, ko tu centies pateikt? vai mēs esam gatavi apdziedāt snīpjainu degunu un punčainu vēderu? un, vai, saucot mani par peciņu, tu apzinies, ka nosauci mani par kāju?