man vēl raksta viens barselonas tinder deits un biedējoši bieži ziņās uzsver manu vārdu. es nezinu, vai tā ir kāda kulturāla īpatnība vai arī man kaut ko cenšas pārdot. vakar saņēmu no viņa video no eltona džona koncerta. es aizsūtīju pretī bildi ar peļķainu rīgas ielu

varbūt es vienkārši negribu mācīties skolā, dzīvot šādos apstākļos? jā, esmu samērā labā emocionālajā stāvoklī, ko es TIK ilgi centos sasniegt, likās, ka tad nu beidzot varēšu izpausties un normāli darīt skolas darbus. ir palikušas 5 dienas līdz skatei un man pat nav stresa, jo es neko neesmu iesākusi.
es vēl pusaudžu gados domāju, ka būšu ļoti gudra, izmācīšos šo bakalauru un tad vēl psiholoģiju vai filozofiju studēšu. bet es vienkārši gribēju "būt" gudra, ne jau man nopietni 16 gados interesēja Kants. man žēl, ka visus tik ilgi mānīju, jo īpaši sevi.

kas to būtu domājis, ka dzīvībai vajadzīga saule? es, ja godīgi, nē, līdz pabiju Barselonā. nav par ko uztraukties, esmu atpakaļ un atkal nīkstu tik intensīvi, it kā man par to maksātu.

es labi saprotu, ka šobrīd kakāju, kur ēdu, bet neviens psihiatrs un medikaments mani neaizteleportēs projām. es riju d vitamīnu, bet man vajag sauli un es vairs neticu, ka latvijā kādreiz spīdēs saule. save yourselves.

gribējās pierakstīt kaut kādu baigo ārpasaulīgo domu, bet tagad vienkārši kuņģis sāp. kas ir daudz vienkāršāk.

man vienmēr ir bijis neiespējami izsekot stāstiem, kuros iesaistīti citu cilvēku radinieki. kad stāstā parādās, teiksim, kāda "mammas brāļa sievas tēvs", man prātā notiek īssavienojums un, kad sarunu biedrs, redzot, ka no saspringuma esmu samiegusi acis un pārstājusi elpot, cenšas izskaidrot to radniecību, es apjūku vēl vairāk. patiesībā man nav līdz galam skaidrs arī "otrās pakāpes brālēnu/māsīcu" koncepts, un ik reizi, kad man tas ir skaidrots, neesmu sapratusi un esmu aizmirsusi. man šie koncepti ir teju tik neaptverami kā pati bezgalība, jo man jāiet cauri visam dzimtas kokam pa tiešo līniju, jāizdomā, kā izskatījās tava mamma, cenšoties šo jēdzienu atsvešināt no savas mammas priekšstata, tad jāiztēlojas brāļa tēls, kam arī nav saistības ar manu brāli, bet kas ir savā veidā līdzīgs ne-manai-mammai, un tad jāiztēlojas kāzas, kurās atkal jāsaskata nekad neredzēts cilvēks, sieviete, kas konstruēta no visādiem jau redzētu cilvēku elementiem, tāds fotorobots, beigu beigās nesanāk nekas, ir tikai tēli ar izsmērētām sejām, un, lai saturētu šo konceptu un vēl sekotu stāstam, man nemitīgi jāpatur prātā vismaz 3 cilvēku ķēdīte.
nerunājiet ar mani par savu mammas brāļa sievas tēvu.

veģetatīvā dis..ko...tē ka!!! pietiek ģībt un klusu jukt prātā, ja varētu dejot un lēkāt pa peļķēm.

vispār neiesaku ākstīties ar svecēm un spoguļiem naktī, ja negribas atklāt murgu pasauli un naktī vairākas reizes uztrūkties no miega ar joņojošu sirdi. atkal bija kaut kas par kaķīti! šoreiz viņš nomira, un nelabu galu ņēma vēl visādi cilvēki, kas pamestā mājā filmēja it kā smieklam šausmu filmu. vai tas nozīmē, ka savu mūdzīgo pusi labāk atstāt mierā? vai arī, nu, kā tur "kuru vilku baro..."

aizgāju ar mammu uz teātri un paraudāju, jo viņa manī neklausījās un es zinu, ka man neviens nevar palīdzēt un man izrādes vienmēr ir smags pārdzīvojums un esmu nogurusi no tām prāta duļķēm, es visu laiku gribu gulēt, redze miglojas, zobi drūp un savirknēt vārdus teikumā nevaru.

atcerējos par tādu bērnības spocīgo nodarbi, un pavadīju nenosakāmu laiku, nemirkšķinādama blenžot spogulī sev acīs, un, ak, šausmas, tas tiešām nav Dieva radījums, tas, par ko spoguļa tēls brīžiem pārvērtās, lika sirdij apstāties. Brīžiem "manu" ādu klāja zvīņas, brīžiem tās kontūras izplūda krunkās, tad acis pazuda pavisam, tad seja kļuva tumši pelēka un cieta kā no akmens. es nezinu, ko es ar to panācu, taisnību sakot, neko, vienkārši romantisks rudens vakars ar Ēnu.

Man sapnī bija kaķītis, kuru es aizmirsu pabarot piecas dienas pēc kārtas. es to atcerējos, šausmīgi sāku uztraukties, jo es nezināju, ka man vispār ir kaķis, es sāku satraukumā šaudīties apkārt, meklējot ēdienu, un netīšām uzkāpu viņam uz ķepas, tad paklupu un vēl uzkāpu uz astes! Bet es netīšām! piedod man, esmu tikai lempis, es tā negribēju! kaķītis jau nesaprot, viņš aizvainots domā, ka esmu ļauna, un nekad nepiedos. pamostos un nav kaķīša, bet kaut kas joprojām ir aizmirsts.

es gāju tik enerģiski, mērķtiecība un dusmas manā solī bija ielikušas foršu atspērienu, bet tad es atdūros pie slēgtajām "Pērļotavas" durvīm, lai nošņāktu mazu bļeģ, un mans skatiens sastapās ar pretīmnākošas večiņas acīm. vienai svētdienai pietiks edžīguma

sēžu "māju māju" virtuvē, graužu "itaļskije hļebci" un kaķis krāc, ja būtu lietus vai saulriets, pieminētu arī to, mana diena, kurā neuztraucos par darbu un skolu, izdevās, bet ir arī beigusies.