kas to būtu domājis, ka dzīvībai vajadzīga saule? es, ja godīgi, nē, līdz pabiju Barselonā. nav par ko uztraukties, esmu atpakaļ un atkal nīkstu tik intensīvi, it kā man par to maksātu.

es labi saprotu, ka šobrīd kakāju, kur ēdu, bet neviens psihiatrs un medikaments mani neaizteleportēs projām. es riju d vitamīnu, bet man vajag sauli un es vairs neticu, ka latvijā kādreiz spīdēs saule. save yourselves.

gribējās pierakstīt kaut kādu baigo ārpasaulīgo domu, bet tagad vienkārši kuņģis sāp. kas ir daudz vienkāršāk.

man vienmēr ir bijis neiespējami izsekot stāstiem, kuros iesaistīti citu cilvēku radinieki. kad stāstā parādās, teiksim, kāda "mammas brāļa sievas tēvs", man prātā notiek īssavienojums un, kad sarunu biedrs, redzot, ka no saspringuma esmu samiegusi acis un pārstājusi elpot, cenšas izskaidrot to radniecību, es apjūku vēl vairāk. patiesībā man nav līdz galam skaidrs arī "otrās pakāpes brālēnu/māsīcu" koncepts, un ik reizi, kad man tas ir skaidrots, neesmu sapratusi un esmu aizmirsusi. man šie koncepti ir teju tik neaptverami kā pati bezgalība, jo man jāiet cauri visam dzimtas kokam pa tiešo līniju, jāizdomā, kā izskatījās tava mamma, cenšoties šo jēdzienu atsvešināt no savas mammas priekšstata, tad jāiztēlojas brāļa tēls, kam arī nav saistības ar manu brāli, bet kas ir savā veidā līdzīgs ne-manai-mammai, un tad jāiztēlojas kāzas, kurās atkal jāsaskata nekad neredzēts cilvēks, sieviete, kas konstruēta no visādiem jau redzētu cilvēku elementiem, tāds fotorobots, beigu beigās nesanāk nekas, ir tikai tēli ar izsmērētām sejām, un, lai saturētu šo konceptu un vēl sekotu stāstam, man nemitīgi jāpatur prātā vismaz 3 cilvēku ķēdīte.
nerunājiet ar mani par savu mammas brāļa sievas tēvu.

veģetatīvā dis..ko...tē ka!!! pietiek ģībt un klusu jukt prātā, ja varētu dejot un lēkāt pa peļķēm.

vispār neiesaku ākstīties ar svecēm un spoguļiem naktī, ja negribas atklāt murgu pasauli un naktī vairākas reizes uztrūkties no miega ar joņojošu sirdi. atkal bija kaut kas par kaķīti! šoreiz viņš nomira, un nelabu galu ņēma vēl visādi cilvēki, kas pamestā mājā filmēja it kā smieklam šausmu filmu. vai tas nozīmē, ka savu mūdzīgo pusi labāk atstāt mierā? vai arī, nu, kā tur "kuru vilku baro..."

aizgāju ar mammu uz teātri un paraudāju, jo viņa manī neklausījās un es zinu, ka man neviens nevar palīdzēt un man izrādes vienmēr ir smags pārdzīvojums un esmu nogurusi no tām prāta duļķēm, es visu laiku gribu gulēt, redze miglojas, zobi drūp un savirknēt vārdus teikumā nevaru.

atcerējos par tādu bērnības spocīgo nodarbi, un pavadīju nenosakāmu laiku, nemirkšķinādama blenžot spogulī sev acīs, un, ak, šausmas, tas tiešām nav Dieva radījums, tas, par ko spoguļa tēls brīžiem pārvērtās, lika sirdij apstāties. Brīžiem "manu" ādu klāja zvīņas, brīžiem tās kontūras izplūda krunkās, tad acis pazuda pavisam, tad seja kļuva tumši pelēka un cieta kā no akmens. es nezinu, ko es ar to panācu, taisnību sakot, neko, vienkārši romantisks rudens vakars ar Ēnu.

Man sapnī bija kaķītis, kuru es aizmirsu pabarot piecas dienas pēc kārtas. es to atcerējos, šausmīgi sāku uztraukties, jo es nezināju, ka man vispār ir kaķis, es sāku satraukumā šaudīties apkārt, meklējot ēdienu, un netīšām uzkāpu viņam uz ķepas, tad paklupu un vēl uzkāpu uz astes! Bet es netīšām! piedod man, esmu tikai lempis, es tā negribēju! kaķītis jau nesaprot, viņš aizvainots domā, ka esmu ļauna, un nekad nepiedos. pamostos un nav kaķīša, bet kaut kas joprojām ir aizmirsts.

es gāju tik enerģiski, mērķtiecība un dusmas manā solī bija ielikušas foršu atspērienu, bet tad es atdūros pie slēgtajām "Pērļotavas" durvīm, lai nošņāktu mazu bļeģ, un mans skatiens sastapās ar pretīmnākošas večiņas acīm. vienai svētdienai pietiks edžīguma

sēžu "māju māju" virtuvē, graužu "itaļskije hļebci" un kaķis krāc, ja būtu lietus vai saulriets, pieminētu arī to, mana diena, kurā neuztraucos par darbu un skolu, izdevās, bet ir arī beigusies.

meiteņu kolektīvi ir ēnaini un graujoši. pēc atlūguma uzrakstīšanas sāku saskatīt, kas patiesībā ir darba kolektīva pamatā - sacensība par to, kura sevi vairāk nomocīs un nodzīs, kura strādās ar visaugstāko temperatūru, vislielākajām galvas, muguras, kāju sāpēm, visasiņainākajām mēnešreizēm un vemšanas lēkmēm. beidziet tēlot varoņus un mocekles, man nav jūsu žēl, es jūs neapbrīnoju, es nicinu to, ka vēlaties mani iegrūst tajā slimajā meiteņu sacensībā. ceru, ka tiksiet no tās ārā un beigsiet domāt, ka līdz laimei ir jāpacieš un jāpaciešas. tā nav nekāda augstā darba kultūra, ja tu necieni pats savu veselību.

un es sāku darīt tāpat: nācu uz darbu slima, neēdusi, ar tādu "es jums rādīšu!" un pirkstu gaisā kratošu attieksmi, klusībā cerot, ka noģībšu un "tad jau priekšniece redzēs, līdz kam noved mūsu darbiniekus" un visu bodi aizklapēs ciet un nāve kapitālismam, pateicoties tikai un vienīgi manai pašaizliedzīgajai rīcībai.


vēl man ļoti pietrūkst draugu, un es runāju par to emocionālo saikni, ko normāls cilvēks ar funkcionējošu CNS sajūt, ar kādu satiekoties, nevis jūtas tukšs un grib paslēpties mājās, līdz atkal sāks izjust empātiju, es nezinu, vai kāds no jums šo dzird, bet man ir jocīgi ap dūšu, liekas, esmu iesprūdusi kādā no stresainākām autopilota maiņām, un ar šausmām jāatzīst, ka šobrīd, nevienu nešķirojot, visus emocionāli bloķēju kā pircējus otrpus kasei.

kā vispār cilvēki atrod viens otru? es joprojām domāju kā pamatskolniece. ir taču cilvēki kopā, bet es nebeidzu brīnīties, kā tas noticis. vienmēr atbilde ir "tas vienkārši notika" vai tādā garā. it kā es 5 gadu vecumā prasītu, kā rodas bērni saviem bailīgajiem vecākiem.
pārjautāju sev kārtējos jautājumus: vai es esmu neglīta, jā, es noteikti esmu neglīta, tāpēc uz mani pat nekatās, hmm, varbūt arī esmu dumja, par resnu noteikti, tad vēl garlaicīga un pārāk izmisusi. Ak, vēl es esmu bēdīga, kautrīga, no malas atbaidoša, lai gan man liekas, ka es daru visu, es nedaru galveno, es ignorēju iespēju runāt, kaut uzrakstīt. Man agrāk likās, ka vienkārši ļoti baidos no atraidījuma, bet tagad piemetās vēl stulbāka slimība - es likšu otram cilvēkam justies neērti, mani atraidot! Es varu sadzīvot ar atraidījumu, jo, ļoti jauki, varu turpināt dzīvot savu slinko dzīvīti, neviena dēļ neizlikties un nemainīties, man nav vairs jāzaudē miegs. un tad plakstiem vaļā liek atsprāgt Doma: tu liki cilvēkam justies neērti! ak vai! viņam vajadzēja sakopot visas savas smalkākās jūtas un veltīt pāris minūtes laika, lai radoši interpretētu partikulu "nē". un vienalga, ka pēc pāris dienām tas vairs nebūs svarīgi nevienam, galvenais kickeris ir tas, ka nekāda saruna nemaz nav notikusi, bet tu jau izbaudi iztēlotas smagās sekas. un nospried, ka "labāk jau tad nedarīt/neteikt neko..."

nākamais jautājums: vai tu sagaidi, ka varēsi smuki sēdēt kaņepē kā vāzīte un citi tev paši nāks klāt? jāsaka, nekad šo domu neesmu līdz galam noformējusi, bet pamatā tas līdz šim bija mans rīcības plāns, jā. piekrītu, stulbi. ja man ir neērti uzsākt ar kādu sarunu, kāpēc lai kāds cits gribētu uzsākt sarunu ar cilvēku, kurš runājot jūtas neērti, padarot visu tik neērti neērti neērtu kā nošļukušas zeķubikses ar caurumu īkšķī, kas vertikāli tūlīt izirs līdz celim un tad tu vēl iekāp slapjumā un tu nevari novilkt tās zeķubikses, jo mēnesi neesi skuvusi kājas?
jā, dzīve vienkārši ir neērta, apģērbs ir neērts, bet vēl neērtāk ir rāpot ar pliku dibenu, runāt ir neērti, bet tad vēl ir neērts klusums, neērti ir gulēt vienā pozā, bet citā nevar aizmigt. būs ērti, kad nomirsim, es negrasos riskēt ar sūdīgu zārciņa tapsējumu, tāpēc prasīšu kremēties.