čiekuracs

meiteņu kolektīvi ir ēnaini un graujoši. pēc atlūguma uzrakstīšanas sāku saskatīt, kas patiesībā ir darba kolektīva pamatā - sacensība par to, kura sevi vairāk nomocīs un nodzīs, kura strādās ar visaugstāko temperatūru, vislielākajām galvas, muguras, kāju sāpēm, visasiņainākajām mēnešreizēm un vemšanas lēkmēm. beidziet tēlot varoņus un mocekles, man nav jūsu žēl, es jūs neapbrīnoju, es nicinu to, ka vēlaties mani iegrūst tajā slimajā meiteņu sacensībā. ceru, ka tiksiet no tās ārā un beigsiet domāt, ka līdz laimei ir jāpacieš un jāpaciešas. tā nav nekāda augstā darba kultūra, ja tu necieni pats savu veselību.

un es sāku darīt tāpat: nācu uz darbu slima, neēdusi, ar tādu "es jums rādīšu!" un pirkstu gaisā kratošu attieksmi, klusībā cerot, ka noģībšu un "tad jau priekšniece redzēs, līdz kam noved mūsu darbiniekus" un visu bodi aizklapēs ciet un nāve kapitālismam, pateicoties tikai un vienīgi manai pašaizliedzīgajai rīcībai.


vēl man ļoti pietrūkst draugu, un es runāju par to emocionālo saikni, ko normāls cilvēks ar funkcionējošu CNS sajūt, ar kādu satiekoties, nevis jūtas tukšs un grib paslēpties mājās, līdz atkal sāks izjust empātiju, es nezinu, vai kāds no jums šo dzird, bet man ir jocīgi ap dūšu, liekas, esmu iesprūdusi kādā no stresainākām autopilota maiņām, un ar šausmām jāatzīst, ka šobrīd, nevienu nešķirojot, visus emocionāli bloķēju kā pircējus otrpus kasei.