un es esmu...
joprojām.
skatos uz to cilvēku spogulī un nesaprotu, ko lai ar viņu daru.
visātrākais un vienkāršākais būtu nodzerties līdz baltajām pelītēm. ilgi nevajadzētu pūlēties, cik zināms.
bet - ko pēc tam?
un tomēr - varbūt labāk mēģināt sportot?
smēķēšanu it kā esmu atkal atmetis (jau 53o reizi)
bet varbūt vienkārši iet gulēt un cerēt, ka rītdiena būs labāka par šodienu. un visām citām dienām.
naivi.
bet nav cita varianta šobrīd.
kaķi kādam ir jāpieskata.

viena seja un viens vārds pa galvu jaucas.
un neliek miera ne brīdi šovakar.
un arī citas dienas,
vakarus,
naktis.
bet viss tāpat jau sen ir beidzies.
un nekas nav darāms,
lai to mainītu.