pēc darba dienas apsēdos darbā. un sapratu, ka negribu uz mājām. jo tās nav mājas kur neviens īsti negaida. ok, bik pārspīlēju - gaida divi - rums un kola - bet gribas to sajūtu, kas reiz bija. un nu vairs nav. bet nekas. iedzeršu kādu alu un būs labi. līdz nākamajam vakaram...
viena seja un viens vārds pa galvu jaucas. un neliek miera ne brīdi šovakar. un arī citas dienas, vakarus, naktis. bet viss tāpat jau sen ir beidzies. un nekas nav darāms, lai to mainītu.
šovakar, braucot no rīgas, vienā brīdī atcerējos sajūtas, kādas bija Maiju pa retam no darba vedot. nakts, ceļš un viņa blakus - nogurusi un iemigusi. viņas roka manējā. nemāku tā īsti izstāstīt, bet to brīžu sajūtas bija viena no labākajām, kāda ir bijusi man - tāds miera, maiguma un piedrības kopums. pietrūkst tā visa. brīžiem neizturami.