nevaru sūdzēties pēdējā laikā par miega trūkumu
fiziskās aktivitātes dara savu
bet
nemiers nezūd tāpat
naktīs sapņoju par to, ko nevajadzētu jau sen
bet neko nevar padarīt
vai parunāt ar viņu?
diezin vai tas būtu vajadzīgs
viņai

ir kas sakāms, bet nav īsti vārdu.
bet ir prieks, ka viņai viss kārtībā (cik nu zinu)
un viss ir izdevies.

šonakt sapņoju par viskaut ko
arī par to, par ko sen nebiju
par to, kas bijis
un nekad vairs nebūs.
nedaudz sāp

tā tas gads ir pagājis.
kas ir mainījies?
es nezinu.
tāpat katru dienu par viņu domāju.
un nav nozīmes tam, ko daru vai nedaru - tāpat viņa ir manā galvā.
gan viņa, gan visas domas par to, cik stulbi biju darījis.
un nedarījis.
tikai bezcerīgo izmisumu ir nomainījušas "vienkārši" skumjas.

šovakar, braucot no rīgas, vienā brīdī atcerējos sajūtas, kādas bija Maiju pa retam no darba vedot.
nakts, ceļš un viņa blakus - nogurusi un iemigusi.
viņas roka manējā.
nemāku tā īsti izstāstīt, bet to brīžu sajūtas bija viena no labākajām, kāda ir bijusi man - tāds miera, maiguma un piedrības kopums.
pietrūkst tā visa.
brīžiem neizturami.

rīts kā jau rīts.
tukšs un auksts.
bez Maijas vēl miegainā un nedaudz aizsmakušā "Labrīt!" tas nenes prieku par gaidāmo dienu