pēc ilgākas dzeršanas pauzes atkal drusku pavingroju
baigi labā sajūta
jāgaida, kad lietus sezona beigsies, tad būs jāatsāk arī skriet
un bīča sezona jau arī klāt

vakar biju uz šito izrādi
patiesībā, biju jau redzējis melno ģenerālmēģi
bet tas tikai palīdzēja saprast un pamanīt vairāk, nekā, ja būtu pirmo reizi skatījies


bik skumīgi bija tas, ka apmēram pusstundu pēc sākuma vienu vīru gados no skatītāju rindām savāca ātrās palīdzības mediķi
pirms tam gan šis tīri veikli ar savu spieķi aizspurdza visiem pa priekšu uz VTD 3o stāvu, kur atrodas mazā zāle


bet nu - no vārdiem pie runām


izrādes forma patiesībā ir tāds hronoloģisks dzertiņš, kas sākas 1ā janvāra rītā
un ar visām no tā izrietošajām sekām
cilvēki dzer un škrobījas par neizdevušos dzīvi
par sapņiem, kas nav piepildījušies un cerībām, kas mirušas
un - jo pedzērušāki kļūst, jo atklātāk runā gan par sevi, gan to, ko domā par tiem, ar ko kopā tiek dzerts


it kā pat varētu asociēt vienu no galvenajiem varoņiem (Bezmers tēloja) ar sevi.
un nebūtu melots. arī reizēm uznāk tādas pārdomas. par to perspektīvo, kas tā arī it kā ne par ko nav kļuvis (kaut gan - man piedrāzt, ko citi domā - es daru to, kas man patīk un nospļauties, ka tas, kā dzīvoju varbūt neatbilst sabiedrībā pieņemtām normām)


tas tā, liriska atkāpe


bet nu - bija drūma izrāde pa lielam - cilvēki žēlojās par to, kas ar viņiem noticis
un arī par to, kas nav noticis.
par to, ka ir bijis bail ko sasniegt (vot šitas vārds man besī - sasniegt - patēriņa sabiedrības dzinējspēks)
būtu diezgan smaga depresuha, ja nebūtu Aigara Apiņa ģeniāli notēlotā dzērāja-akordeonista (vai arī- akordeonista-dzērāja) Saškas tēla, kas pēc katra depresīvā monologa pamodās un nodeva uguņus.
jei bogu - lai piedzērušu cilvēku tā notēlotu, ir jābūt iekšai.
atgādināja mūsējo korišu Viesi, pat teksti un darbības bija gandrīz 1:1


bet nu, laikam jau galvenā izrādes ziņa bija, ka dzīvo dzīvi tā, lai pēc tam nav žēl.
un - ja arī ir - tad saglabā pašcieņu un neiespringsti, jo notikušo tāpat vairs nav iespējams mainīt
un arī tas, ka visi tāpat reiz nomirsim :)
un tāds bla bla


patiesībā tas viņu dzertiņš ļoti atgādināja jebkuru, kas ar frendiem kopā savācoties ir bijis
viss ir vienāds un jau pirms pasākuma jau zini, kas kurā brīdī notiks

desmitā diena bez alkohola
šogad laikam ilgākais laika posms
un ir tāda vienaldzība pret visu, kas notiek
nav ne baiļu
ne cerību
ne kā cita

un es esmu...
joprojām.
skatos uz to cilvēku spogulī un nesaprotu, ko lai ar viņu daru.
visātrākais un vienkāršākais būtu nodzerties līdz baltajām pelītēm. ilgi nevajadzētu pūlēties, cik zināms.
bet - ko pēc tam?
un tomēr - varbūt labāk mēģināt sportot?
smēķēšanu it kā esmu atkal atmetis (jau 53o reizi)
bet varbūt vienkārši iet gulēt un cerēt, ka rītdiena būs labāka par šodienu. un visām citām dienām.
naivi.
bet nav cita varianta šobrīd.
kaķi kādam ir jāpieskata.

nu tā. laikam šir bija šīssezonas pēdējais pasākums.
desmitais pēc skaita.
nebūšu oriģināls un teikšu, ka bija labi. brīžiem pat pārāk :)
Inokentijs Mārpls, All day long, Čipsis un Dullais un, protams, Soundarcade, kā arī vēl visādas interesantas lietas un vietas.
piektdien ieradāmies tā ap pusastoņiem. lēnā gārā sūcot savus festivālu aprindās jau par leģendārajiem kļuvušos bauskas litrīgos, bīdījos pa teritoriju, apzinot, kur kas atrodas un gaidot, kad uzstāsies mani interesējošās grupas. pa ceļam uzmetu aci Igo, bija labi, bet nepavilka, gāju uz Inokentiju, kas spēlēja uz skatuves ar nosaukumu Bedre (jo atradās visai paprāva izmēra izraktā bedrē). klasika, tur nav ko komentēt :) netraucēja arī tas, ka pazuda elektrība uz diezgan palielu brīdi. elektrība īstenībā zuda vairākas reizes, bet vienmēr atgriezās un pasākums pat pārāk neaizkavējās.
beidzās Inokentijs un sākās All day long. palēkāju labi, gandrīz pakāsu apavus pūlī, bet veiksmīgi atradu. un labi, ka tā, jo steigā nebiju paņēmis savus brienamos aģikus, tāpēc staigāju kā urla - gaišās botās.
All day long beidzās un bija jāsteidz uz akustisko telti uz Imantu Daksi, kas jau bija sācis spēlēt.
Daksim sekoja tautā mīlētais Soundarcade un S.I.L.S. solistu duets Čipsis un Dullais ar līdzimaujamajiem gabaliem Asaras, Rudzulauks un vēl 4iem citiem :)
tā kā bedrē dēļ elektrības pārrāvumiem bija kādas stundas nobīde no grafika, tad paspēju arī uz PND. koma jau bija pamatīga, sēdēju, skatījos, kad nez no kurienes uzradās kaut kāds emo meituks un izrādīja vēlmi ar mani kaut ko bīdīt. īsti neatceros, kā tas sākās - šmiga dara savu - bet uz bedres uzbēruma kaut ko mīcījāmies. PND beidzās, un meituks sajuta nepieciešamību atrast savu telti. kur tā atrodas - viņai, protams, nebija ne mazākās nojausmas - zināja tik to, ka ir haki krāsā. kādu brīdi meklējām, neatradām, man apnika. teicu, ka iešu uz mašīnu, ja grib, lai nāk līdz, ja ne tad ne. viņa aizgāja turpināt meklēt telti. no rīta gaismā redzēju vismaz 10 teltis, kas atbilda viņas telts aprakstam, bet tas vairs nebija svarīgi.
izgulējos diezgan labi, ap kādiem 10iem piecēlos ar domu, ka šodien baigi sadzerties nevajadzētu, jo vakarā/naktī vieni čalīši bij jānofilmē.
aizgāju līdz teltīm, kur daudz maz pazīstami cilvēki bija. atvēru pirmo bauskas litru. piesēdu pie vieniem, kaut ko runājām,tad pie citiem, atkal kaut ko runājām, kad pēkšņi parādījās kāsis. ne jau gājputnu, bet - nu paši saprotat. ievilku vienu dūmu. pēc brīža sāka līt un man bik norāva jumtu. sapratu, ka jāiet uz mašīnu atlaisties. aizeju uz mašīnu, bet pagulēt nevar - bik griežas. kāpu ārā un devos pagarākā pastaigā. atnācu atpakaļ, lietus mitējās, atvēru logus, uzliku mūziku un tad sākās - tik smalkas un detalizētas nianses katrā dziesmā varēja saklausīt. kādas pāris stundas pačiloju, tad cēlos un vēlos, jo drīz bij jāsāk grupām. aizvilku uz BaložuPilniPagalmi. dzīvajā, diemžēl, vokāls puisim neskan :( līdz Soundarcade vēl bija kāds laiciņš, gāju uz mašinu, pa ceļam paņemot vienu cēsu žļurdzinieku.
pie mašīnas sagribējās uzpīpot, nokāsu cigareti pie blakusmašīnas dzerošajiem čaļiem. izrādījāsm, ka daļa no šiem ar no Valmieras. bija jādzer šņabis.
jo tuvāk nāca Soundarcade, jo melnāki savilkās mākoņi debesīs. un tā arī bija - kā šie sāka spēlēt, tā sākās nenormāls gāziens. koncis, protams, bija ļoti labs. kaut kā pavelk tā grupa.
pēc konča ādas jaka svēra aptuveni 3x vairāk kā pirms tam, izmircis biju līdz kaulam, sadzēries un nosalis. neko vairs negribējās - vilku uz mašīnu. sasedzos ar guļammaisu, sakurināju kārtīgi un sapratu, ka jāpaguļ, ja gribu uz vieniem naktī būt lietojams. tā arī nogulēju. līdz pusvieniem :) jo lietus nepārstāja un nevienas grupas dēļ īpaši nebiju motivēts kāpt ārā aukstumā un slapjumā.
kā par brīnumu, uz vieniem naktī lietus pierima. izdarīju, kas bija jādara, noliku aparātus un steidzu uz 7 pieaugušiem vīriešiem. lieki teikt, ka kožaks nebija lietojams, džemperi biju kaut kam aizdevis, tāpēc nācās klīst spajās botās, džinsos un t-kreklā.
tā kā biju labi pagulējis, tad bija spars turpināt pasākumu. dzēru alu, klīdu no skatuves uz skatuvi, grupas lēnām izbeidzās un pulkstenis jau tuvojās 5iem no rīta. miegs joprojām nenāca, bet bija nežēlīgi auksti. kaut kur sadabūju tēju. un tad nez kāpēc nopirku vēl vienu alu. pamanīju galīgi izmirkušu, skumīgu un nosalušu meiteni. apjautājos, kas un kā - izrādās, ka telts saplēsta, draudzene pazudusi, vopš pilns nelaimes komplekts. piedāvāju variantu sasildīties un bik izžāvēties mašīnā. tā līdz kaut kādiem pusdeviņiem rītā sēdējām mašīnā, kaut ko runājām, smējāmies par debīleim jokiem un tml.
lieki piebilst, ka pagulēt īpaši neizdevās, tamdēļ un arī tāpēc, ka pēdējo alu izdzēru ap 6iem no rīta, māca šaubas par manām spējām stūrēt. ap kaut kādiem 10iem iepūtu alkometrā, kas bija pieejams pasākuma teritorijā un biju pārsteigts - tikai 0,35. wtf? kur tas viss izdzertais palicis? nu neko, pačiloju stundiņu uz ripināju mājup.

vakar sabijām Siguldā - bija doma ar vilcienu līdz turienei un tad ar ričuku pa apkārtni. bet kas tav deva - sanāca darbā aizķerties un netikt uz vilcienu. tad nu izdomāju, ka nafig gaidīt nākamo un uz to Siguldu mīšos ar velo. nebij tik traki - divarpus stundas un biju pie Gūtmaņalas. nominos gana pamatīgi, bet bij forši, vidējais ātrums ap 27km/h. pēc tam satiku pārējos braucējus, padzērām alu, pabraukājām pa veloceliņu - diezgan nokaujošs bija, jāizbrauc kādreiz skaidrā un bez +/-65km aiz muguras, baigi foršs tas maršrutiņš ar kāpumiem, kritumiem un visādiem tiltiņiem/laipiņām.
vakār ar vilcienu atpakaļ. bij jau laba kondīcija sasniegta - bet mājās vēl minifestivāliņš ar kolēģiem (kolēģēm, ja būsim precīzi)
pusšmigā sameistaroju kartupeļus ar visādām figņām saceptus cepeškrāsnī un pasākums varēja sākties. sīkumos neieslīgšu, bet beidzās tas ap rīta gaismu. bij labs, tukšo taru 2 maisos bija jānes laukā. brīnos, kā kaimiņi policiju neizsauca, jo troksnis noteikti bija ārprātīgs :)
šodien gulēts par daudz un nez vai aizmigt laicīgi sanāks.

tā, beidzot esmu ticis galā ar nogurumu un varu teikt - vakardienas pasāciens tika aizvadīts godam. koncis ideāls, cilvēki sakarīgi, paģiras ar pārāk nemoka.
nedaudz biju pārrēķinājies ar alkohola daudzumu - novērtēju par zemu savu ietlpību - jau uz 8iem vakarā 4l bauskas alus bija cauri. pieslēdzos čaļiem uz brūno, pēc tam "barčikā" turpināju ar alu. pa vidam futbolu ar uzspēlējām Dueta Kю gabala "Dzert un drāzties" pavadījumā, baigi nesakarīgi sanāca, pagrūdām 4:1. Pēc futenes ielīdu upē papeldēt, padirsu festa vienojošo simbolu - milzu koka pogu ar visādākiem sazīmējumiem - tā aizpeldēja pa straumi Valmieras virzienā. tad kjau arī bija klāt gaidītākais (no manas puses) pasākuma priekšnesums - Oranžās Brīvdienas. Bij baigi labi, noārdījāmies riktīgi, pēc tam atkal bija jāiet peldēt, tā ka peldenes, protams, līdzi nebiju paņēmis, visa atlikusī pasākuma daļa tika pavadīta bez apenēm, kas "žuva" un kraislera antenas.
tālākā pasākuma daļa jau ir visai miglainās atmiņās tīta - uzspēlēja vēl Oša bračka (viņš, starp citu, bija arī tajā futbola komandā, kas mūs samazgāja), Kuchenbeat (ar bija labi) un mūsu pašu Valmieras puikas Emfāze. Pēc tam bija dišuks, kura laikā paguvu būt uz skatuves un kaut ko bļaut mikrofonā mūzikas pavadījumā. Laiks palidoja nemanot, bet ap kādiem 5iem viss bik piegriezās un gāju gulēt. biju jau ielīdis maisā, kad dzirdu, ka kāds klauvē pie loga - čalim no blakus mašīnas nebija atradusies vieta, kur palūst, tad nu ielaidu, lai paguļ. sarubīju muzonu un gulējām.
no rīta pamodos, jo zvanīja telefons. ne manējais. un ne arī tā čaļa (viņš jau kaut kādā brīdī bija pamanījies pazust). atausa atmiņā fakts, ka kaut kad nakts gaitā biju mašīnā ar džusi (Agate viņu sauc), ar kuru pie O.b. plosījāmies un laikam pēc tam ar kaut ko. bija atstājusi, neatcerējās un izmisīgi meklēja.
palika karsti un līdu laukā, nopeldējos un gāju skatīties, kas notiek. visi lēnā garā kravājās nost un laida prom. tā ka nejutos vēl gana spējīgs braukt, tad nācās turpināt čilot. Uģītis šaflojās pa I-podu, kas bija pieslēgts pie aparatūras un mauca rīta diseni.atrada arī, kā miķi ieslēgt un pabļāva līdz šim tam arī. bij baigi labi. tā ka biju viens pats mašīnā, tad piedāvāju dažiem (to vidū bija arī tā telefona meitene Agate), kas bija atstopojuši vakar, aizraut atpakaļ uz Valmieru. viens čalītis bij galīgā komā, turklāt viņam bija velosipēds. to kaut kā iemānījām bagāžniekā, procesa gaitā izjaucot gandrīz pilnībā (pēc tam bija interesanti, kā viņš mēģināja to konstruktoru salikt stāvvietā pie Valletas). kamēr visi savācās, bija jau pus4i. atbraucu atpakaļ, izvadāju visus, kur katram vajadzēja un jutos nedaudz noguris, pagulēju līdz kādiem pus8iem, tagad nezinu, vai naktī varēšu gulēt, bet vajadzētu - pēc 2 nedēļu pārtraukuma rīt jāiet uz darbu.