![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
ko dara ballītes orgkomiteja, kad izplānojusi, ka vajag ieurbt 4 caurumus manā sienā, lai pieliktu tieši tur vienu galdu, bet nevienam no nav ne urbja, ne vāgena? also, ciest nevar the bus replacement service, kas mums te tagad uz kalnu ved? uzminējāt! aiziet uz Černošici pie Rollija pakaļ urbim.
doma ir tāda, nokāps cauri mežam uz Velka Chuchle un aizies uz Hornbach tur nopirkt vajadzīgās skrūves un tos priekšmetus, tad domās tālāk. Rollijam ir pateikts, ka dos zināt, kā tur. Rollijs, protams, manas ziņas nelasa. neko, jestri caur Zoo nokāpjam lejā, nesaprastami, ko tur google maps iesaka, bet tas tak lokālais mežs, tur nav gūglei jāklausa. atrodam Hornbach. tur ilgi un dikti neko nesaprotam, bet nu.. laikam nopirkām visu. cilvēku nebija pārāk daudz. nu, bodē, jo mežā bija dahuja. anyway.
aizejam tagad līdz brīdim, kurā jāpieņem lēmums, iet gar upi tālāk, vai iet uz staciju un lekt vlakā uz. Rollijs joprojām nelasa un neatbild uz manām ziņām. VZ nav pārāk grūti mani pierunāt, ka jāiet iet tomēr. ejot gar upi, tuvāk vēl Velka Chuchle ieraugam bezmaz pilsētā pie kanāla aitu baru. viss laikam norm. ies tālāk, vai. tiek secināts, ka uz veloceļa ir daudz, ļoti daudz cilvēku. un kaut kad vēlāk varēs skatīt cilvēkus un vērtēt viņu horizontālos tanlines uz sejas.
kaut kur 8 km pirms Č Rollijs uzrodas beidzot sakaros. kaut ko tur mani sastrjomī un sanīgro mazliet, bet beigās tiekam galā ar organizāciju. ejot bik tālāk, tur jau, kur sākas vairāk mežs atkal nevis pilsēta, tur ūdenstilpnē ieraugam jau laikam ūdru, kurš sparīgi ņammā savas pusdienas. nežēlīgā daba ir nežēlīga. ir diez gan patīkami silti, bet ne pārāk, lai nebūtu, ko elpot. tralalā, iet iet.
lielākā daļa šī veloceļa, ja kas, ir tieši gar upi. kaut ko ejam, katrs aizdomājušies. līdz tiek ieraudzīts romantiskais māklsinieku klubiņš - pārītis, kuri sēž upes krastā un nodarbojas ar mākslu. zajai laikam bija akvareļi un čuvaks arī kaut kā vizuāli tur darbojās. nešķiet it kā the times, lai šeimotu kādu par viņu hobijiem, bet liekas, ka tur kaut kas nebija līdz galam pārdomāts tajā setup. runājot par ko, viens veļikotājs arī nebija laikam izvērtējis visas darbības, kuras vēlējās veikt vienlaicīgi. viņš tātad brauca ar veļiku, uz muguras viņam bija pilna mugursoma un vienā rokā turēja papīra maisu, kam nebija rokturu. nu, to papīra turzu, bet tādā diez gan palielā izmērā. still, no shaming, bet liekas, ka kaut kas tur bija nepārdomāts līdz galam, īpaši, jo viņam hujova vispār sanāca ar stūrēšanu un braukšanu taisni.
aizgājām uz Č, Rollijs solījās novest no urbi lejā uz staciju. bet nu, mēs, protamska, aizgājām ātrāk nekā prognozēts. lai nu ko, bet iet tak māk! gaidot Rolliju, noskaidrojam, ka pagaidām ir noieti ap 15 km. visi apm smaida. pavērojām cilvēkus, kuri ļoti dīvaini materilizējās no kaut kāda pagalma, kaut tur sākumā bija tikai viens. bet tad jau uzrodas Rollijs. vispār bija forši viņu redzēt, ja arī uz pāris minūtēm. uzzinājām jaunāko drāmu, savācām urbi, noskumām, ka nevar sahugoties un laidām Rolliju doties atpakaļ mājās.
bet te atkal rodas tāda situācija, ka vispār visa tā iešana bija, lai varētu izvairīties no sab. transporta lietošanas. bet tagad visi ir mazliet saguruši (give us some credit, pirmais norm izgājiens šogad!) un papildus somā ir urbis. pa visiem kopsapulcē tiek nolemts, ka brauciens vlakā ir ok, bet buss - nav. tad nu, vlak uz Velka Chuchle un kāps kalnā.
kā jums liekas, kas ir galvenais mīnuss dzīvošanai kalnā? nu, ja neskaita to, ka visu laiku pūš. pareizi, tas, ka kalnā ir jātiek augšā, ja gribas mājās. VZ uzdod visādas dilemmas, pa kuru ceļu kāpt - to, kas lēzenāks, bet garāks, vai to, kas stāvāks, bet īsāks. abi ceļi sākas vienā vietā, tiek nolemts risināt situāciju, kad tā pienāks. vēl tikai ejot gar mājām, lai tiktu uz mežu un kāpienu, ir tāds lēzenāks kāpiens. pa priekšu mums brauc veļikotājs. kaut kur šī, salīdzinoši lēzenā, kāpiena vidū, viņš padodas, nokāpj no veļika un stumj to augšā. man tam nav uzrādāmu pierādījumu konkrēti šajā kāpienā, bet vispār ballītes orgkomitejai ir normāls steady pace lielākajā daļā situāciju, tie tādi historiski fakti, un mēs to veļikotāju, protamska, apdzenam. kāpjam, kāpjam. kaut kādā salīdzinoši lēzenākā vietā veļikotājs mūs gandrīz panāk minoties uz veļika. bet tad atkal atpaliek konkrēti. šajā brīdī mums aiz muguras ari ir zaja, kura lēni skrien. vispār liekas, ka arī viņai ir steady pace. ejot gar stāvāko kāpumu, saskatamies un turpinam pa lēzeno. tad ir brīdis, kurā grīda ir plakana, tur veļikotājs mūs lepni apdzen, viss tāds minoties. ok, sure, eyeroll. protams, ka ne sevišķi tālāk, viņš atkal ir nokāpis un stumj veļiku, kamēr mēs viņu panākam. anyway šitas te turpinājās kādu posmu, it was really good for morale, turpināt kāpt. un liekas, ka nebija nemaz _tik_ grūti, kā likās, ka būs.
kurš zināja, ka grūtākais būs tas posms gar pļavu, lai izietu no meža uz ielas? tas posms, kas parasti nekā nav licies grūts vai kā. bet nu, neko. viss norm. aizgājām pēc pivčiem, dabūjām burgerus no CikCaka un apm baudījām nogurumu, kas iešanas iet izraisīts. urbšanu nolēmām atlikt uz šodienu.
20 km.
doma ir tāda, nokāps cauri mežam uz Velka Chuchle un aizies uz Hornbach tur nopirkt vajadzīgās skrūves un tos priekšmetus, tad domās tālāk. Rollijam ir pateikts, ka dos zināt, kā tur. Rollijs, protams, manas ziņas nelasa. neko, jestri caur Zoo nokāpjam lejā, nesaprastami, ko tur google maps iesaka, bet tas tak lokālais mežs, tur nav gūglei jāklausa. atrodam Hornbach. tur ilgi un dikti neko nesaprotam, bet nu.. laikam nopirkām visu. cilvēku nebija pārāk daudz. nu, bodē, jo mežā bija dahuja. anyway.
aizejam tagad līdz brīdim, kurā jāpieņem lēmums, iet gar upi tālāk, vai iet uz staciju un lekt vlakā uz. Rollijs joprojām nelasa un neatbild uz manām ziņām. VZ nav pārāk grūti mani pierunāt, ka jāiet iet tomēr. ejot gar upi, tuvāk vēl Velka Chuchle ieraugam bezmaz pilsētā pie kanāla aitu baru. viss laikam norm. ies tālāk, vai. tiek secināts, ka uz veloceļa ir daudz, ļoti daudz cilvēku. un kaut kad vēlāk varēs skatīt cilvēkus un vērtēt viņu horizontālos tanlines uz sejas.
kaut kur 8 km pirms Č Rollijs uzrodas beidzot sakaros. kaut ko tur mani sastrjomī un sanīgro mazliet, bet beigās tiekam galā ar organizāciju. ejot bik tālāk, tur jau, kur sākas vairāk mežs atkal nevis pilsēta, tur ūdenstilpnē ieraugam jau laikam ūdru, kurš sparīgi ņammā savas pusdienas. nežēlīgā daba ir nežēlīga. ir diez gan patīkami silti, bet ne pārāk, lai nebūtu, ko elpot. tralalā, iet iet.
lielākā daļa šī veloceļa, ja kas, ir tieši gar upi. kaut ko ejam, katrs aizdomājušies. līdz tiek ieraudzīts romantiskais māklsinieku klubiņš - pārītis, kuri sēž upes krastā un nodarbojas ar mākslu. zajai laikam bija akvareļi un čuvaks arī kaut kā vizuāli tur darbojās. nešķiet it kā the times, lai šeimotu kādu par viņu hobijiem, bet liekas, ka tur kaut kas nebija līdz galam pārdomāts tajā setup. runājot par ko, viens veļikotājs arī nebija laikam izvērtējis visas darbības, kuras vēlējās veikt vienlaicīgi. viņš tātad brauca ar veļiku, uz muguras viņam bija pilna mugursoma un vienā rokā turēja papīra maisu, kam nebija rokturu. nu, to papīra turzu, bet tādā diez gan palielā izmērā. still, no shaming, bet liekas, ka kaut kas tur bija nepārdomāts līdz galam, īpaši, jo viņam hujova vispār sanāca ar stūrēšanu un braukšanu taisni.
aizgājām uz Č, Rollijs solījās novest no urbi lejā uz staciju. bet nu, mēs, protamska, aizgājām ātrāk nekā prognozēts. lai nu ko, bet iet tak māk! gaidot Rolliju, noskaidrojam, ka pagaidām ir noieti ap 15 km. visi apm smaida. pavērojām cilvēkus, kuri ļoti dīvaini materilizējās no kaut kāda pagalma, kaut tur sākumā bija tikai viens. bet tad jau uzrodas Rollijs. vispār bija forši viņu redzēt, ja arī uz pāris minūtēm. uzzinājām jaunāko drāmu, savācām urbi, noskumām, ka nevar sahugoties un laidām Rolliju doties atpakaļ mājās.
bet te atkal rodas tāda situācija, ka vispār visa tā iešana bija, lai varētu izvairīties no sab. transporta lietošanas. bet tagad visi ir mazliet saguruši (give us some credit, pirmais norm izgājiens šogad!) un papildus somā ir urbis. pa visiem kopsapulcē tiek nolemts, ka brauciens vlakā ir ok, bet buss - nav. tad nu, vlak uz Velka Chuchle un kāps kalnā.
kā jums liekas, kas ir galvenais mīnuss dzīvošanai kalnā? nu, ja neskaita to, ka visu laiku pūš. pareizi, tas, ka kalnā ir jātiek augšā, ja gribas mājās. VZ uzdod visādas dilemmas, pa kuru ceļu kāpt - to, kas lēzenāks, bet garāks, vai to, kas stāvāks, bet īsāks. abi ceļi sākas vienā vietā, tiek nolemts risināt situāciju, kad tā pienāks. vēl tikai ejot gar mājām, lai tiktu uz mežu un kāpienu, ir tāds lēzenāks kāpiens. pa priekšu mums brauc veļikotājs. kaut kur šī, salīdzinoši lēzenā, kāpiena vidū, viņš padodas, nokāpj no veļika un stumj to augšā. man tam nav uzrādāmu pierādījumu konkrēti šajā kāpienā, bet vispār ballītes orgkomitejai ir normāls steady pace lielākajā daļā situāciju, tie tādi historiski fakti, un mēs to veļikotāju, protamska, apdzenam. kāpjam, kāpjam. kaut kādā salīdzinoši lēzenākā vietā veļikotājs mūs gandrīz panāk minoties uz veļika. bet tad atkal atpaliek konkrēti. šajā brīdī mums aiz muguras ari ir zaja, kura lēni skrien. vispār liekas, ka arī viņai ir steady pace. ejot gar stāvāko kāpumu, saskatamies un turpinam pa lēzeno. tad ir brīdis, kurā grīda ir plakana, tur veļikotājs mūs lepni apdzen, viss tāds minoties. ok, sure, eyeroll. protams, ka ne sevišķi tālāk, viņš atkal ir nokāpis un stumj veļiku, kamēr mēs viņu panākam. anyway šitas te turpinājās kādu posmu, it was really good for morale, turpināt kāpt. un liekas, ka nebija nemaz _tik_ grūti, kā likās, ka būs.
kurš zināja, ka grūtākais būs tas posms gar pļavu, lai izietu no meža uz ielas? tas posms, kas parasti nekā nav licies grūts vai kā. bet nu, neko. viss norm. aizgājām pēc pivčiem, dabūjām burgerus no CikCaka un apm baudījām nogurumu, kas iešanas iet izraisīts. urbšanu nolēmām atlikt uz šodienu.
20 km.