Trash panda

man ir par vienu kredītsaistību mazāk. tas gan prasīja apmēram 5 minūšu sarunu ar autoatbildētāju, ar kuru es konkrēti sastrīdējos un nonācu iekš loop. bet nu kaut kā izkļuvu un nokļuvu pie dzīva cilvēka parunāties. tagad visa lepna.

vispār tas moving nāk arvien tuvāk. arvien vairāk redzu, cik bezjēdzīgas ir vesela čupa manu mantu. vienbrīd likās, ka esmu izmetusi ārā apmēram visu, kas traucēja un bija lieks. tagad skatos un saprotu, ka no tā, kas palicis, vēl no visa kā var atbrīvoties.

jāatceras otrdien no rīta aizvest kaķi pie veta uz pirmo no abām potēm.

un uz katru progresu, mazliet regresa.

Marlīne atrakstīja vakar, kā man ejot, un viss. kopš janvāra nebija manīta. es viņu biju pēc garas sarakstes aicinājusi satikties 20. janvārī un ar to viss bija beidzies, radio silence. tad nu savā galvā to farsu beidzot izbeidzu un nomierinājos. bet vakar tomēr atbildēju, ka eju uz jōgu un laikam man viss tomēr ok. no reply. nospriedu, ka zaja pati nesaprata, nahuj man atrakstīja un nolēma neturpināt. kā tad. šodien ir veselas divas ziņas. cilvēkam joprojām bēdu leja ne dzīve, sūdzas tur par visu ko. pa vidu tur pierakstījusi, ka I'm really happy to see your name on my phone. missojot, bļaģ, mani viņa. un, kas trakākais, viņa aicina mani satikties. man tagad ko? jāpietur savā galvā vieta divām dzimšanas dienas depresijām?