Kopš bērnu dārza gaitu uzsākšanas, bērns mājās nāk noguris un tēti nogribējies, kā arī pusslims. Tas nogurums nav tā uzreiz jūtams, vienkārši vienā brīdī viņa paņem savu sedziņu, ielien kaut kur dīvāna stūrī un aizmieg. Šodien arī atteicās iet ciemos vai uz veikalu, bet nolikās gulēt savā gultā. Pēc stundas pamodās raudādama - es pat neprasīju, ko viņa grib vai kas kaiš - paņēmu opā. Staigājot ar bērnu uz pleca, jutu, ka viņa mieg ciet, tapēc apsēdies iekārtojos dīvānā spilvenos un ļāvu viņai gulēt ar galvu man uz pleca, ko viņa arī laimīgi aizmigusi darīja.
Lai Jūs mani nepārprastu - man ļoti patīk būt vientuļajam tēvam un es ne mazākajā mērā neskumstu ne pēc bijušajām attiecībām, ne arī mocos izmisīgās alkās pēc jaunām. Tomēr šajā brīdī, kad sēdēju dīvānā pretim izslēgtam televizoram ar pulti 20 centimetrus tālāk, nekā to spēja aizsniegt mana kāja, kaut kur dvēselē iesāpējās, ka nav neviena, kas varētu ieslēgt TV vai uzsegt man un klēpī guļošajam bērnam segu. It kā vienā pusē būtu mēs ar meitu, bet otrā - visa pasaule. Tā nu es tur kādu brīdi pabaudīju negaidīti uznākušo melanholijas vilni, tad izslaucīju asaras no acīm, ar roku sataustīju un atvilku žalūzijas, atstutēju spilvenu pret loga rūti un aizmigu arī pats.