16.7.06 19:21
16.7.06 14:38
viņš atnāk, pastāv un aiziet. nekad neko nepasaka. tikai ieskatās acīs un pagriežoties attālinās. brīžiem tas vairs neliekas smieklīgi. brīžiem tas izjauc visu. tad ir jāskrien pakaļ, jādzenas, jāizseko, lai redzētu, kur mīt viss, kurš nekad neko nepasaka. bet tas nekad nebūs lemts. viņu nav iespējams noķert. viņam nekur nav galapunkta. viņš neapstājas. nekad. un nekur.
viņš ievieš bailes- pamazām un lēni. bailes sāk pārvērsties apātijā un apkārtnes neizprašanā. gribot, negribot viss pamazām pārvēršas lielā nekomfortablā stāvoklī. tā tam jābūt, jo neizsmeļamā dzīšanās viņam pakaļ un nedabīgā interese par viņu, ar laiku atņem visus spēkus. tas viss, tā māk ieēsties smadzenēs un domās, ka pat vienam pašam ar sevi esot, viegli iesākas dialogs ar viņu, respektīvi- ar viņa neesošo būtību. bet viņš nekad neko nepasaka, neizrāda emocijas, pat tad ja arī viņu ierauga dzīvē, kā īstu personību.
es viņu redzu tikai tad, kad es gribu ieraudzīt. dažreiz es sev mēģinu iegalvot, ka viņš tāds nemaz neeksistē. citiem arī viņš mēdz būt, tāpēc atrodas arī tādi, kuri paši grib viņu ieraudzīt. retais apgalvo, ka esot runājis ar viņu- bet tie, retie melš- VIŅŠ ne ar vienu nerunā.. to es zinu skaidri. bet ir vēl viena daļa, kuri vispār nezin par viņa eksistenci. un labi vien ir, lai nezin. viņiem tas nemaz nav jāzin..
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}