pagaidām nemaz nepietrūkst māju, toties dažkārt, ēdot mežā avenes, ienāk pratā doma, vai šo ogu lietošanu uzturā ir apstiprinājusi Eiropas Savienība.

un šodien doktorāts bija pilns ar slimiņiem vāciešiem (ka ne bratwurstam kur nokrist) it kā līgojuši būtu.

pirmkārt, viņš, tas itālis, mans solabiedrs, visu pasvītro ar dažādu krāsu pildspalvām. otrkārt, visus uzdevumus pilda ar parasto zīmuli. treškārt, ja kaut kur pieļauj kļūdu, tad izdzēš un pārlabo, lai glīti. ceturtkārt, kad viss uzdevums izpildīts, ņem un izdzēš pilnīgi visu, un pārraksta ar pildspalvu. piektkārt, esmu vesela. (James Rizzi)

man patiešām nebūtu žēl sabojatā apava, ja vien būtu to skatu redzējusi, kā mans jaunais kasimirs, pilnīgi mierīgs un ar sevi apmierināts dzīvnieks, pietirinās pie kedas, iebāž galvu līdz pašam purngalam un veikli izvemj savus nešķīstos svalvu kumšķus kā tādā īpaši viņam radītā vemjamtraukā. jaunas izjūtas un vēlme kādu tā labi sāpīgi paraut aiz strīpainās astes jeb viņu sauc Luzi. ( ļoti strīpains uzskates materiāls )

bet pie mums ciemos bija atbraukuši japānīši, vīrs un sieva (budisti, abiem pāri septiņdesmit, augumā metrs piecdesmit, parasti mostas četros no rīta un visu rīta cēlienu klausās vācu valodas radiokursus, kam seko angļu un franču valoda, gulēt iet astoņos, piemiedz ar aci Kr. un pačukst, ka es esmu jauka meitene, skaļi smejas, runājot par Fukušimu un savu meitu, kas mirusi no vēža, uz atvadām apskauj). Kr. centīgi izrādīja savas namatēva prasmes, tostarp vācu kulinārajās zinībās, gatavodams pirmo, otro, trešo (ceturto, piekto un arī sesto ēdienu). līdz ar ciemiņiem snaikstīju degunu pāri katliem un pievienoju starptautiskajam ēdiena apbrīnotāju ansamblim arī savu 'AH ZOOOO' un 'OOOO' par burbulīšiem, sparģelīšiem, kartupelīšiem un tik ļoti brīnumjauko sviestu. pēkšņi japānītis uz mani: "tu arī gatavo?" es: "..ne sevišķi.." japānis: "un tava mamma gatavo?" es: "jā, mamma gatavo gan.." japānis, ļoti priecīgs un atvieglots: "tad tev vēl ir laiks!" ( ilustrācija )

piektdien pāri ielai esošā itāļu naudas atmazgāšanas saldējuma kafejnīca bija sarīkojusi decibeliski vērienīgu diskotēku ar kāda itāļu viesmākslinieka ļoti izteiktu pašdarbību ar Erosa Ramacotī kompozīcijām pārspīlētu sintezatora ritmu pavadījumā. uzstāšanās izvērtās ļoti skaļa, pārkāpjot pieļaujamās uzvedības normas un izraisot vācieša cieņu apkaunojošu stāvokli visā ielā, lai gan kafejnīcas apmeklētaji, pateicoties saldējumam un picām, ātri vien nonākuši kunga prātā, ārkārtas stāvokli nemanīja un aktīvi iesaistīja priekšnesumā savas balss saites, kad vien mākslinieks mikrofonā nobaurojās Un Tagad Visi Kopā, veidojot nesliktu kopkori labākajās latviešu dziedatāju tautas tradīcijās. policijai zvanīja laikam taču visa iela un visi kā viens laikam taču saņēma atbildi, ka kāds centīgs kaimiņš jau ir piezvanījis pirms viņiem un Kobra ir ceļā, ir jasaglabā miers, nekādā gadījumā nevajag ļauties panikai un galēji labējām idejām. itāli apklusinaja ap vieniem un Erosa lieliskās kompozīcijas nu vairs skanēja tikai kā klusinātas šūpuļdziesmas, kas ātri vien ieaijāja krāsainajā vienradžu un varavīkšņu pasaulē. tomēr bija Kāds, kas negulēja visu nakti - Jona kungs, kas savu rīcībspēju kritiskās situācijās bija pierādijis jau iepriekš, proti, viņš, ienācis nopirkt rīta avīzi un uzzinājis, ka vācu ārlietu ministrs ir gejs un turklat apprecējies, pa visu 'mūsu' veikalu bija nobaurojies Viņi Var Precēties Būhenvaldē!!!, tādejādi saglabādams savu godu, cieņu un labo slavu. itāļu diskotēkas sakarā šoreiz Jona kungs sevi parādīja salīdzinoši mierīgi un, tikai mazliet putām pār lūpām un resno vēderu šķīstot, piemērojot savas balss skaļumu itāļu balles decibeliem, kliedzienā izsecināja, ka Tiem Sasodītajiem Iebraucējiem Ir Atļauts Pilnīgi Viss Kamēr Mēs Vācieši Esam Tikai Netīrumi!!! un aizgāja lasīt avīzi.

ir kāds vārds jaukajā vācu valodā, kas nekādīgi negrib ielīst galvā uz palikšanu. tā kā pēdējā laikā esmu kļuvusi garīgi vāja un aizraujos ar konditorejas izstrādājumu pagatavošanu mājas apstākļos, tad šis vārds ir Saldais Krējums jeb Schlagsahne, kuru dienās nākas iepirkt diezgan bieži. problēma jau nav tajā, ka nespēju to atcerēties. šis savā būtībā noteikti visnotaļ labsirdīgais vārds nepārtraukti jūk un aizvietojas ar vienu citu - Zahnfleisch, kas diemžēl nenozīmē neko citu kā smaganas. aizeju es uz iepirkšanās valstību Kaufland un meklēju sasodīto Saldo Krējumu, un visā tajā kapitālisma un ehec pārbagātībā nevaru taču atrast. un turpat diemžēl pagadās jaukas vācu ūsas, kas tur strādā, un tad nu es tikpat jauki nāku klajā ar jautājumu - "labdien, atvainojiet, kur atrodas smaganas? man vajag smaganas."
gribētos to noplēšamo kalendāru, kur katru dienu kādi vācu valodas vārdi iedrukāti, lai cilvēks ne tikai fiziski attīstās, lapiņu noplēsdams, bet arī savu nabago garu bagātina ar kādu gaismu nesošu vārdu, tikai es vēlētos, lai tur katru dienu būtu tas nešķīstais Schlagsahne iedrukāts.

bet pms kādreiz arī beidzas un viņš ir atkal Viņš. un rīt es dodos uz Vāciju.

vispār tas pms ir viena svētīga lieta. vai gan citā dvēseles stāvoklī man beidzot ienāktu prātā, ka Viņš tomēr varētu nebūt nekāds Viņš, bet visparastākais viņš, kas nav divdesmit stundu autobusā vērts.

pēc Crème brûlée pagatavošanas sirdi nomāca pāri palikušie olu baltumi, kālab garīga miera iegūšanai un jo sevišķi pēc tam, kad receptē izlasīju, ka ne vairs nejauši, bet pavisam legāli drīkstēs nomest uz grīdas cepampaplāti, izdomāju pagatavot tos buržuāziskos cepumus, nu, makaronus. kaut kādā mirklī, īsti nepiefiksēju, kurā tieši, man notika kaut kādas fundamentālas pārmaiņas dvēselē vai sagribējās beidzot atgadīties dīvānā, skatīties ikvakara šmacistu dokumentālo filmu un padzerties, kālab izlēmu, ka nav ko ķēpāties ar makaroniem, kas pat nav makaroni, spiežot mazas kaijānu pļekas uz plāts, un vispār, dzīvei nav jēgas un visi ir stulbi. rezultātā sākumā cepeškrāsns un vēlāk arī dienas gaismu ieraudzīja "Baltais kvadrāts", pie cepampapīra kārtīgi piecepies, ņem tik un liec viesistabā pie sienas, priecājies pats un rādi draugiem. šī ideja tomēr tika noraidīta un es noniecināta, pieprasot atgriezties reālajā pasaulē, kur kulinārā māksla tiek novērtēta atkarībā no izdalījušos gremošanas sulu litrāžas, kas mana milzu makarona gadījumā kaut kā nesteidzās vis izdalīties. tāpēc kārtīgi nolobīju savu ģeometrijas meistardarbu nost, sadalīju mazākos baltajos, mazliet piedegušajos kvadrātos, taisnstūros un daudzstūros, aprēķināju katram gan laukumu, gan perimetru un virsū uzdzēru pienu. ( kā dzīvs )

jā, jā, esmu mājās no visām tām ārzemēm, no visām tām Vācijām, Marokām un Itālijām. domāju, te joprojām mūžīgais sasalums, bet, kas tev deva, "cilvēki pie jūras sauļojas un nododas sportiskajām aktivitātēm", bet "simtlatnieku programmā vēl vēlētos iesaistīties 46028 bezdarbnieki".

raksts vietējā vācu avīzē stāsta, ka atklāts Topf & Söhne veltīts muzejs - memoriāls. Topf & Söhne ir ģimenes uzņēmums, kas šmacistu laikos jauki ar viņiem sadarbojās, ražojot krāsnis koncentrācijas nometnēm, uzstādot ventilācijas sistēmas gāzes kamerās, lai paši šmacisti pecāk varētu droši tur ieiet un pārliecināties, ka viss "kārtībā", turklāt uzņēmuma inženieri no brīva prāta, paši nebūdami nekādi lielie šmacisti, pašiedvesmas vadīti nāca klajā ar visādiem uzlabojumiem, lai varetu sadedzināt vairāk, labāk un efektīgāk. un arī izvēdināt vairāk, labāk un efektīgāk. vārdsakot kārtējais uzņēmums, kas nu vācu tautai liek uzdot parasto kutelīgo jautājumu - Kā Gan Viņi To Varēja? - un nokaunēties. un sašust, jo uzņēmuma darbinieki Zināja. muzejs patiešām interesants, neatraudamās lasīju trīs stundas no vietas un pēc tam nevarēju paiet, bet runa ir tatad par to rakstu vācu avīzē, kas ļoti skaisti nosaukts par Ingenieure des Todes jeb Nāves inženieri. patiešām šādos mirkļos priekpilni izsaucos "ja tas nav jauki, tad kas vispār ir jauki", jo minēto rakstu gluži nejauši ieskauj atbilstošākie mūsdienu komercsludinājumi-reklāmas visā pasaulē, un ne mazizmēra. respektīvi, vismaz pāris no tiem reklamē dažādas krāsnis, kamīnus un to uzstādīšanu. cits savukārt nodarbojas ar dažādu lietotu apģērbu izpārdošanu kungiem un dāmām. bet punktu uz i uzliek sludinājums, kas nodarbojas ar dārglietu, zeltslietu un tostarp zelta zobu uzpirkšanu.

beidzot esmu ieguvusi apskaidrību: pizdata un ahujenna tiek lietots pozitīvā nozīmē, bet pizdanuta un hujova tiek lietots negatīvā nozīmē. kā redzams šajā uzskates materiālā, Vladimirs tātad izskatās pizdata, nevis pizdanuta. un ahujenna, nevis hujova.

jau traki sapriecājos, ka pateicoties atomreaktoram, zemestrīcei un arī Japānai varēs labi un ātri visas filmas par Godzillu torrentos dabūt, bet, kas tev deva. nesanāks tomēr iedzīvoties uz Svešas Nelaimes.

ir diezgan jauki, ka neviens vācietis Tev tīši nebrauc savu automobīli virsū, lai parādītu, kur hitlers ziemo, kad esi kļūdījusies aprēķinos un par ātru savu naivo kāju no ietves nospērusi. tieši pretēji, automobīlī sēdošās vācu ūsas atplaukst zobotā smaidā, māj ar roku un priecājas par tavu dzīvību no visas sirds.

"And what will you do
With a girl
If she refuses to be alive?"

savā grāmatā "Vai Jūs redzējāt Hitleru?" V. Kempovskis (Walter Kempowski: "Haben Sie Hitler gesehen?") aptaujājis dažnedadažādus vāciešus un visiem uzdevis vienu un to pašu jautājumu: nu, kā tad bija, vai Jums kādreiz bija tā laime Viņu "dzīvajā" redzēt?
kāda mājsaimniece (dzimusi 1907.g.) atbild:
"mēs sēdējām vienā Berlīnes kafejnīcā un man savajadzējās pačurāt. tualetē es pavēru logu, tā kā, sēžot uz poda, varēja skatīties laukā. un pēkšņi pa šo ielu garām brauc Hitlers, stāv savā automobīlī kājās un skatās taisni iekšā pa manis atvērto logu, un redz mani tur sēžam. un es tur sēžu ar pliku dibenu. cilvēk, kā es aizcirtu to logu!"

iemērcu gan veļu, gan grūbas (atsevišķos traukos - pirmo ūdenī, kas bagātināts ar mazgāšanas līdzekli "Kastanis", otro - ūdenī, kas ir parasts ūdens) un gribēju veltīt svētdienu, lai pabeigtu jauno plastilīna lelli, kas bija iecerēts kā ūsainis mana ūsainā projekta "Ūsveidība" ietvaros, bet nu taču "atnāca" kaut kāds koncentrācijas nometnes ieslodzītais - bez ūsām, bez neviena, pat ne vismazākā rugāja, toties ar delfīna seju, laikam nesenā "nazi trip" un sapnī redzētā Flipera iespaidā. nepabeidzu un tagad man ir nelabi, iespējams, no lelles, iespējams, no zālēm, iespējams, no neēšanas, iespējams, no Backstreet Boys. ā, turklāt šonakt uzzināju jaunumu, ka naktīs Viņi atslēdz karsto ūdeni. tā kā man negribējās grabināties un sildīt, nomazgājos ar aukstu, kā rezultātā iestājās uzmundrinošs uzmundrinājums ar tādu blakusefektu kā nespēja aizmigt. man šķiet, ka to dara mājas vecākais, kas ir ne tikai politiski represēts, bet vēl arī saistīts ar "Visu Latvijai", kas ir kārtējais pierādījums tam, ka viņu it kā darbošanās "Latviešu Tautas Interešu Vārdā" ir nelietīgi meli, jo man tas vairāk izskatās pēc "Genocīda Pret Latviešu Tautu".
(vecmāmuļa vairs neizsakās, ka Busulis esot riebīgs cilvēks, bet ka vienkārši neciešams.)

Ir cerība, ka ogrēnieši valsts svētkus nesvinēs starp atkritumu kalniem.
Dārzkopības sabiedrībā “Lašupes” suns mēģina izrakt strūklaku.
Policisti ar ieslēgtām bākugunīm dzenas pakaļ mašīnai ar būvgružiem.
Vīrietis, bailēs no soda, savus izkārnījumus ieliek somā.
Tā vietā, lai tīrītu sniegu, sētniece pagrabā dzer.
Vecu kankaru dēļ jāsauc policija, ugunsdzēsēji un ātrā palīdzība.
Ogrē notiek dīvainas lietas – kamēr cilvēks iet uz veikalu, nezināma persona samaina istabas čības.

tātad viss pa vecam.

ceru, ka pēc tiem valsts apmaksātajiem kursiem man pienāksies arī kāds valsts apmaksāts seminārs - "Kā dzīvot tālāk pēc valsts apmaksātajiem kursiem", jo nu taču katru dienu tur dzirdamie "mani Šeit nekas netur", "Šeit nekā nav", "jābrauc ātrāk prom no Šejienes" stāvus dzen kapā.

starp citu, es ļoti smējos un sajutos ļoti kā mājās, kad, prom esot, izlasīju internetā ziņu, ka Latvijas valsts esot apkaunota ar Milzīgu Kauna Traipu, jo Nords (ja?) paēda, piecēlās un aizgāja. un arī esot mājās, sajutos vēl jo vairāk kā mājās, kad izlasīju, ka arī tas pedofils ņēmis un aptraipījis Latvijas valsti ar to pašu milzu kauna traipu. visi to vien dara, kā sapņo, kādos vēl veidos apkaunot Latvijas valsti.

starp citu - vienīgie neskaidrie jautājumi "skandalozās" izstādes "Hitler und die Deutschen. Volksgemeinschaft und Verbrechen" sakarā man ir tikai divi: kur tad, sasodīts, bija visi izslavētie svētceļotāji neonacisti tieši tad, kad es biju ieradusies? un vai tā vācu sieviete paģība tādēļ, ka starp eksponātiem atpazina sevis pašas rakstīto apsveikumu Ādolfam dzimšanas dienā, kas sākās ar uzrunu "Ach, mein liebes Hitlerchen," vai arī tomēr tā milzu saviļņojuma dēļ, kas radās, redzot brīnumjauko Gēringa dizainēto apģērbu līniju.

čau, chimera, man arī prieks! biju pasaules lielākajā kebabērijā Vācijā, bet tagad esmu atpakaļ, lai kopā ar pārējiem un šo valsti diendienā ietu uz grunti un visiem iespējamajiem galiem (:

un vēl es pamanīju, ka visbiežāk tieši pašiem naidīgākajiem un ūsainākajiem pie apģērba piešūti nevis parasti atstarotāji, bet smaidīgie "smaidīklīši" visādās krāsās. katrreiz, kad atskatos, lai redzētu, vai šāda sejas izteiksme izskatās tieši tāpat arī no aizmugures, man uzsmaida (ar sievas roku) pie kapuces piešūts smaidiņš, sak, atvaino, es patiesībā neesmu tāds, pie Visa vainīga šī ļaunā, ļaunā dzīve. un valdība (:

bet kursos ir arī viena sieviete, kas pēkšņi sāka ar mani runāt un pat smaidīt, un apvaicājās, vai labi izslēpojos. man izbolījās acis par viņas ekstrasensoriskajām spējām, bet tad izrādījās, ka tas ir tas pats Elements zilajā kombinezonā, kas mežā nekad neatbildēja uz manu sveicienu un nekad, nevienu pašu reizīti nedeva ceļu, tikai šķīla naidīgus skatienus. viņa izteicās, ka šī riebīgā valsts nu jau gan ejot uz grunti un jābraucot prom uz Vāciju, cik vien ātri var.

es eju uz vācu valodas kursiem, ko apmaksā valsts. arī manus kursabiedrus apmaksā valsts un tātad it kā nevajadzētu sūdzēties par to, kas tev tiek par brīvu velti, ja. lielākā daļa no viņiem sapņo pārcelties uz Vāciju, jo "tur tak ir paradīze", "nu,ja, tur tak tie cilvēki pavisam citādi - kulturāli ar lielo burtu," tā viņi spriež, cer un sapņo, un ir tik ļoti aizrāvušies, ka neviens pat nepaceļ galvu un neatņem manu sveicienu, kad ienāku klasē.

piezvanīja brālēns, tas, kurš ārzemēs. kādreiz tuvs, kopā skatījāmies "Predator" Rēzeknes televīzijā, tas patiešām satuvina cilvēkus, īpaši, ja pēc tam ir tik ļoti bail, ka vienatnē nespēj aiziet uz ārā esošo tualeti, jo tur noteikti Švarcnēgers ir iekšā un tamlīdzīgi krusta zirnekļi, kas taču ir indīgi ("lūdzu, lūdzu, lūdzu atnāc ar mani uz toleti, tikai NESKATIES!"). man viņš joprojām rūp, brālēns, ne Švarcnēgers, bet patiešām nespēju atcerēties, kā sauc viņa bērnu, kā sauc viņa sievu, kā sauc viņa suni, kā sauc viņa automobīli (un vispār, kā sauc viņu pašu). un vispār man šķita, ka atkal zvana un grib, lai es kaut ko apšaubāmu abonēju, otra versija, ka zvana kaut kāds krievs un tūliņ prasīs kaut kādu apšaubāmu Vovku. bet tā kā tas bija brālēns, tad viņš neprasīja nedz Vovku, nedz arī piedāvāja abonēt, bet sāka vienkārši stāstīt. un visā tajā vienkāršībā es taču nesapratu, kas tie par cilvēkiem, par ko viņš runā un tad, kad beidzot sapratu, arī viņš visu bija sapratis.

šķiet, tā nebija laba doma - "pakārt" Kazaku tieši pretī tualetes durvīm. katrreiz, kad izeju, viņš pārmetoši nodomā: "nu, pačurāji?" vai vēl ko ļaunāku.

vairs pat nevar KNL mierīgi paskatīties, uzreiz prātoju, nez, par kuru aptaujas variantu vecmāmuļa atkal slepus zvanīs un nobalsos.

un, jā, iepazinos Jāni. nepazīstu viņu vēl tik labi, bet, šķiet, ka viņa mīļākās nodarbošanās ir būt pālī, stāvēt mežā un čurāt, kā arī aicināt garāmskrienošus cilvēkus uz vietējo stadionu "drāzties" - un to visu piekopt jau vismaz gadus piecdesmit piecus. un tomēr man nav bail vienai vakaros iet uz mežu, nē.

patiešām sēņu gads - ieviešas neaicinātas pat ne pie kā nevainīgos puķupodos un Venēras matos.

žēl gan, ka manam vajātājam nav pilnīgi nekādas humora izjūtas, tad varbūt viņš būtu aptvēris, kāpēc es vienlaicīgi raudāju un smējos, kad viņš, turpinot mani vajāt ne tikai visās iespējamajās vietās visu iespējamo vasaru, bet pat nevainīgajā vilcienā Rēzekne - Ogre, pamatoja savu pēkšņo, biedējošo un tik ļoti kaitinošo klātbūtni vagonā ar to, ka, redz, esot gribējis man iedot noskatīties filmu "Stalkeris".

"Nav šaubu, ka mēs dzīvojam pēdējās dienās. Tāpēc sātans dara visu, lai pieviltu kristiešus. Ir daudz viltus praviešu (vīriešu un sieviešu), viltus mācītāju, viltus kristu, kas parādās viscaur pasaulē, cenšoties novirzīt Dieva ļaudis no pareizā ceļa.
Lūk, tāpēc mums jābūt garīgiem. Mums jābūt Svētā Gara pilniem un jāatrodas tuvu Dievam. Mums jāiepazīst Dieva Vārds un jāturas pie tā. Spēļu laiks ir beidzies."
"Mūsu draudzē mēs mācam cilvēkus piecelties kājās, ja viņiem nāk pravietojums, mēles vai kāda atklāsme. Ja kāds pieceļas un trokšņo, es saku: "Vai jūs lūdzu neapsēstos un nesaglabātu savu vēsti uz dažām minūtēm. Es jūs pasaukšu, kad būšu pabeidzis savu domu. Tad jūs varēsit pateikt. Esmu spējīgs sevī apslāpēt pravietojumus vairākas dienas. Esmu sniedzis pravietojumu pirms diviem vai trim gadiem un joprojām varu to atkārtot vārdu pa vārdam. Ja es atklāju, ka cilvēka vēsts nav kontekstā ar Dieva Vārdu, es apturu viņu sacītā pašā vidū. Tomēr es atļauju viņam pasacīt visu, ja atklāju viņa sacītajā tikai dažas kļūdas. Zinu, ka jauns, nepieredzējis kristietis cenšas paklausīt Dievam."
To visu mums jau 1986. gadā pirmoreiz savā brošūrā "Izšķirot patiesas un viltus kalpošanas" (piedāvājot septiņus veidus, kā atšķirt īstenus sektantus no neīsteniem sektantiem) pauž amerikānis Džons Ostīns, kas tostarp sarakstījis tādas grāmatas kā: "Brīnums tavā mutē", "Kā demonstrēt sātana sakāvi", "Ko darīt, kad atnāk kārdinātājs", "Dievišķā straume", "Ticīga cilvēka pirmā nepieciešamība", "Kā darboties superpārdabiskajā".
un vēl viņš ir miris 1999. gadā, kas laikam taču ir varenākais Dieva darbs.