laiks bibliotēkā skrēja.
tur bija vīrietis, kas vislaik šņauca degunu sev plaukstā.
viņš arī skaļi spļāva uz pirkstiem, kad pāršķīra lapas.
vīrietis arī dungāja dziesmiņu. tā bija improvizācija.
tas arī bija viņš, kas man palīdzēja iestiepties telpā ar lielajiem avīžu blāķiem.
kad degunu šņaucu es, viņš katrreiz neapmierināts pagriezās manā virzienā. šņaucu salvetē, tāpēc jutos kā baigā izlēcēja.
aizmugurē sēdēja rotaļīgs vīrietis - viņš spēlēja spēli - iztēlojās, ka ir periōdiska mana klepus atbalss. pakaļdarinājums.
rītdien atkal laiks skries.

redzējusi jau biju. bet, braucot mājās, pirmoreiz ieraudzīju rudens miglu.
saule, savukārt, ieraudzīja mani un uz brīdi nokrāsoja oranžu kā apelsīnu. vienīgais auglis starp dārzeņiem vai arī arta pabrika šlipse..
kad manis nebūs, būšu migla.