mums toreiz bija vairākdienu paaudžu sadursme par lohdaunu. viņš kategoriski atteicās slēgt veikalu, kaut ne viņam to bija lemt, sāka mums draudēt, ko viņš visu vairs nedarīšot un nekad vairs nepalīdzēšot, ja slēgsim. nu un tad beigās vēl sāka mēdīties: jūs esat sliņķi, sliņķi, sliņķi!
uz šo tad beidzot atvēru muti un pateicu šādu nekaunīgu tekstu: kāpēc tu ar mums tā runā, tu uzvedies kā mazs bērns, kurš, tiklīdz kas nenotiek pēc viņa prāta, krīt zemē un sit sev apkārt.

Paldies, ļ. ģimeniski. ;)