no lielajiem priekiem, ka šorīt beidzot tirināšos uz baseinu, taču svaidījos pa migu kādas stundas divas pirms izdevās iemigt. uzcēlos ar modinātāja palīdzību, ātri notiesāju lakto un paķēru jau, protams, iepriekšējā vakarā sagatavoto maisu ar peldēšanai un ne tikai paredzētajām mantām. topa augšgalā, protams, dīvainā kārtā skapī saglabājusies padomju stila un dailes peldcepure - zila, ar visādām puķēm un puķītēm, tostarp līgavas motīvu - peldoši ziedu vaiņagi ar noslieci uz medūzu izskatu. samaksāju naudiņas tantei aiz lodziņa, kurai liktenis un LPSR pavadītais laiciņš būtu tā kā lēmis būt nelaipnai un riebīgai, bet, kārtējais dieva eksistences pierādījums - viņa tāda it nemaz nebija. kāpu augšā un garderobē mani sagaidīja, ak tavu brīnumu, cita laipna padomju stila tante, kura gan sasveicinājās, gan pasmaidīja (laikam mana jaunā kaķcepure ir tiešs trāpījums desmitniekā pat attiecībā uz šādiem padomju elementiem), lai arī valkāja rozā krāsas pidžamu. saprotams, ka tas viss mani garīgi sagrāva tikai tamdēļ, ka pēdējās reizes pirms vairākiem gadiem, kad apmeklēju šo iestādījumu, izcēlās tieši ar visādām knābāšanām no visādām nervozām - stervozām tantēm apkopējām un garderobistēm un cilvēkēdājām kā tādām, tā ka pēcāk nemaz nešķita, ka tikko esmu apmeklējusi iestādījumu ar nosaukumu "Dziednīca". pagātne! vienīgais sliktas dabas pārsteigums šodien bija tikai tas, ka pašā baseinā Viņi ir aizvākuši no sienas to brīnišķīgo padomju Neptūna dekorāciju/cilni - nu, tāds milzīgs metālistisks onkulis ar piepūstiem vaigiem pa visu sienu tur bija, vismaz kādu padomju elementu taču varēja atstāt. bet nu, ai, cik bija jaukiņi, vienīgā visā baseinā, aiz loga rudens un saule, degunā hlors, kad samisējās arī mazliet ūdens, un kafija, ko dzēra tantes, kas sargāja manas peldes mieru, un pamazām pazuda visas manas trauksmes, iestājās patīkams slābums, ka nevarēju izlīst/izkāpt no baseina, kur nu vēl pārnākt mājās kā cilvēks. bet nu, protams, kur nu bez darvas piliena, izgājusi no ģērbtuves, izdzirdēju koridorā sen nesatikto urbi un tā dancinātāju zobārstu, saprotot, ka mums jānozīmē tikšanās. un tas šīsnakts sapnis, kas balansēja uz murga robežas, ka dodos pie citas savas "iecienītākās" ārstes, jau arī bija atgādinājums. (manas vizītes laikā pie viņas pēkšņi atnāca kaut kāds Bojfrends Ārsts un viņi abi aizgāja uz Kultūras Nama kaut kādu pasākumu, atstājot mani vienu un bezpalīdzīgu.)