nu lūk, sēdēju bibliotēkā un intensīvi strādāju kādas stundas septiņas. un tad vienu brīdi sākās katrā lapā rēgoties cepti pelmeņi - pāršķir lapu, a tur cepts pelmenis utt. un ko tas man atgādināja? - ļaunumu. jā, tas atgādināja kā reiz senā bērnībā laukos abas ar māsīcu spiedām starp grāmatas lapām no dīķa izzvejotus kurkuļus, kamēr visi pārējie bija "pie darba". tās bija kaut kādas padomju tautas pasakas, oranžos, glancētos vāciņos, kuras vecākā māsīca bija paņēmusi no bibliotēkas. no kurkuļiem starp grāmatas lapām veidojās brūnaini plankumi. tad "no darba" pārnāca krusttēvs un sita, mēs izveicīgi slēpāmies zem skapjiem un visur kur vien varēja paslēpties, bet mūs vienalga izvilka laukā. tā es iemācījos, ka kurkuļi ir dzīvi, ka viņiem arī sāp, ka esmu ļauna, tomēr primārā mācība, ko krusttēvs centās mums iedauzīt, bija tāda, ka nu, bļin, bibliotēkas īpašumu nedrīkst bojāt.