no rīta pie statoila mani savāca spilgti dzeltens golfiņš, kurā jau atradās trīs sievišķi. golfiņā bija pilns ar speķa pīrādziņiem un cosmo izglītojošo literatūru. sēdēju aizmugurē un gatavojos mirt cienīgi ar alu rociņā, tā kā drošības jostu nebija. izpildīju vairākus Cosmo testus, ar viena palīdzību beidzot noskaidroju, kāds ir mans "raudāšanas stils": sanāca divi vienā - esmu gan sieviete, kas ir "hormonālā kļūda", respektīvi, kas raud visu laiku, gan sieviete "cietā sirds, sausas acis", kas vispār neraud. pēkšņi izplatījās baumas, ka vietējā miestā gaidāms Ralfiņa jeb manas mīļākās grupas "Tranzīts" koncerts, uz ko tika nolemts NOTEIKTI braukt. vispirms aiztirinājāmies pie mūsu hosta Oskara Aglonā uzsliet telti, kur pa nakti atpūtināt ķermeņus. neskatoties uz pastāvošajiem izvarošanas, golfiņa nozagšanas un nosišanas ar ugunsdzēšamo balonu draudiem četras drosmīgas sievietes tomēr nolēma doties pie Ralfiņa, pat nezinot ceļu. tas bija ļoti grūts, tumšs un veda caur mežiem un bīstamu miglu ("AK DIEVS, KAS TAS TĀDS????"), kaut arī Laura Reinika balss to darīja vismaz patīkamu. pie vienas mājas tupēja izbāzts āpsis ("AK DIEVS TUR IR KAUT KĀDS BEBRS!!!") ar sarkanām acīm, pār vienu no ceļiem nesteidzīgi tirinājās pāri mežacūciņa ("AKDIEVSCŪKA!!!!!"). kaut kā nokļuvām pie Ralfiņa tieši laikā, lai dzirdētu viņu sakām "uz tikšanos Madonā" un dzirdot tieši vienu dziesmu ar pusi. estrādīte bija maziņa, maziņa, kur pietika vietas tikai Ralfiņam, superīgo piedejotāju nebija, toties bija barga naudas iekasētāja un ap teritoriju sarkanas lentas, lai neviens nelien bez maksas. tomēr stāvējām pie lentām un bez maksas visu ļoti labi redzējām. tad atnāca bīstamie latgaliešu vīrieši ap 13, par kuriem mūs jau bija brīdinājis Oskars (gumijnieki un sitamie laužņi līdzi uz katru diseni) un teica, lai nākam tik iekšā, kamdēļ pārplēsa sarkanās norobežojuma lentas un mēs iegājām. sākām dancāt, neskatoties ne uz vienu puisi, kuri kuplā skaitā centās mums piedejoties, arī uz to, kas bija kails un resns un nāca virsū atplestām rokām. kad Djima Bilans bija vairākkārt nospēlēts un sākās kalbaskas labākajās to tradīcijās, rāpāmies golfiņā un laidām pie Oskara. BEIDZOT iedzert pie ezera, papļāpāt un visādi citādi svinēt dzīvi.