Rēgi jau ir diez gan rēgaini, ne? Tie ir tikai tādi pusīsti.

Tas ir vienkārši ārprāts, ka pat visspēcīgākajā panikas, bezcerības un izmisuma stāvokli es uztraucos par to, lai savā rīcībā (t.s. komentāros) būtu korekts.
"Jo, lai cik sūdīgi būtu, vienmēr situāciju var padarīt vēl sūdīgāku, un vainīgs pie tā būšu tikai un vienīgi es pats".
Vienkārši vēmiens nāk.

Tie "rēgi" ir pēdējā gada laikā piedzīvotā vispēcīgākā panikas lēkme.

Heh, es ar savu komentāru vnk mēģināju ieteikt, ka nevajag dod tiem tik lielu nozīmi. Jo vairāk no kā baidās, jo lielāka panikas lēkme.

Btw - par komunikācijas saprotamību atbildība ir jādala uz pusēm. Tev ir jāizsakas, bet otram ir jācenšas saprast (un šis man pat liekas ir svarīgāk nekā tas, ko reāli esi pateicis).

Visstulbākais ir tas, ka agrāk lielāko daļu savas dzīves es bailes uzskatīju par nelaimju priekšvēstnesi, uz kurām noteikti jāreaģē, pretējā gadījumā riskējot bailēm piepildīties.

Vispār es tagad atrodos visai mulsinošā situācijā, jo manā uztverē līdzās viena otrai pastāv divas mentalitātes: Viena ir tā,kuru piekopu līdz aizpagājušajām gadam, un kura balstījās uz saglabāšanos un izvairīšanos no riskiem. Un otra ir jaunā mentalitāte, kura lielā mērā ir pretstats vecajai. Ja vecajā mentalitātē es prioritizēju nākotni, tad jaunajā es prioritizēju tagadnes pieredzi, īpaši nedomājot par nākotni. Vecā mentalitāte mani dzen nepārtrauktā panikā panikā un izmisumā, jo, lai kā censtos, es nespēju izvairīties no visiem riskiem. Savukārt jaunā mentalitāte ļauj man atslābināties, jo es gan iemācos samierināties ar kontroles trūkumu, gan arī izvairos no mērķtiecīgas nākotnes prognozēšanas. Un visu laiku mani nodarbina viens un tas pats jautājums: Kura mentalitāte ir tā īstā?

Pēc vecās mentalitātes es esmu nodzīvojis 90% savas dzīves, šo mentalitāti es esmu pārņēmis no vecākiem un vecvecākiem, kuri uz šīs zemes ir nodzīvojuši daudz vairāk. Bet šī mentalitāte man rada tikai stresu, izmisumu, bezcerību un bailes.

Pēc jaunās mentalitātes dzīvoju tikai nepilnus divus gadus. Lai arī ļoti bieži man ir sajūta, ka dzīvoju "nepareizi" un man mēdz uznākt bailes, ka šī mentalitāte neatbilst reālajai dzīvei (piemēram, šodien piedzīvotā panikas lēkme ir šo baiļu kulminācija), tajā pat laikā, es izjūtu tādu brīvību un nepiespiestību, kādu nekad iepriekš mūžā nebiju bijis. Tas ir vienkārši fantastiski, cik daudz laimes var gūt, ja katru sekundi izvēlies dzīvot, esot laimīgam. Būtībā es ar attieksmes maiņu iemācijos gandrīz pilnībā neitralizēt nemieru un panikas lēkmes. Pat vairāk, dzīvojot pēc jaunās attieksmes, es spēju būt tik laimīgs kā vēl nekad iepriekš. Bet problēma ir tāda, ka līdz pat šim mirklim es esmu finansiāli atkarīgs no vecākiem. Divas reizes es mēģināju strādāt. Pirmajā reizē pēc nostrādāta gada nervu sabrukums, otrajā reizē izturēju 2 mēnešus. Kopš es sāku piekopt jauno attieksmi, es paralēli sāku apgūt jaunu programmēšanas veidu ar cerību ar paša spēkiem uzrakstīt programmas, lai varētu nopelnīt sev iztiku bez stresa un uztraukuma, kas mani mocīja strādājot pie kāda cita. Un, lai arī es esmu gandrīz pabeidzis savu programmu, reālu naudu tā man nenes. (jeb kā viens "tuvs" cilvēks man teica: "tas, ko tu dari ir tikai hobijs. Beidz dzīt luni un vienreiz sāc meklēt īstu darbu"). Cits cilvēks, lasot šo, iespējams nodomās: "Divas reizes taču nav jau nekas. Vajag mēģināt vēl un vēl". Uz ko es atbildēšu, ka pēc pirmās reizes es sevi sabeidzu tik traki, ka būtībā es visus līdz tam mirklim piekoptos dzīvošanas paradumus un uzskatus varēju noskalot podā. Tā dzīve, kuru biju dzīvojis līdz 24 gadu vecumam, kļuva neiespējama pēc pirmajā darbā piedzīvotā nervu sabrukuma. Un otrajā reizē es vienkārši nespēju tikt galā ar apziņu par atbildību. Bailes par kļūdām, izgāšanos un sodu mani burtiski ēda nost. Turklāt mani nepārtraukti vajāja gan pārliecības trūkums, gan dažādas paniskuma un trauksmes izpausmes. Varbūt citiem es šķitīšu kaprīzs un pārāk augstprātīgs, bet es nespēju samierināties ar eksistēšanu vien. Un tādēl es nespēju atteikties no visa, lai tikai spētu paildzināt savu mūžu.

Un te nu es esmu ar divām diametrāli pretējām dzīves mentalitātēm un filosofijām. Vadīties pēc vienas nozīmē rīkoties pretrunā ar otru. Un konkrēti pēdējos mēnešus, kopš es uzzināju, ka man drīzumā tiks piegriezts finansiālais atbalsts, man ir sajūta, ka pēdējos divus gadus, ievērojot jauno attieksmi, es esmu dzīvojis nepareizi - ka neesmu dzīvojis saskaņā ar pārējo pasauli. Un ka man, lai izdzīvotu, nekas cits neatliek kā atgriezties pie vecās attieksmes, kas nozīmē atgriešanos pie stresošanas, baiļu risināšanas un uztraukšanās par nākotni. Es ar to nekādi nespēju samierināties. Es pat nebūtu spējīgs dzīvot pēc vecās attieksmes, jo dzīvot no tās nozīmētu attiekties no visa, kas man dzīvē pēdējos divus gadus ir devis piepildījumu. (Par ko tad man šodien uznāca tā spēcīgā panika)