Man reizēm šķiet, ka iemesls, kāpēc apkārtējie cilvēki nav mēģinājuši manas problēmas izprast, bet turpina stingri turēties pie savas nostājas un pārmet man par "nepareizu" jeb neapzinīgu dzīvošanu, ir bailes pašiem "aiztikt" savus fundamentālos dzīves jēgas principus. Jo, ja viņi varbūt sāktu saskatīt, ka manas bailes un diskomforts varētu būt racionālas un ka mana pretestība ir kas vairāk kā tikai izvairīšanās no tā, kas man būtu jādara, tad apstāklis, ka manas problēmas lielā mērā ir eksistenciālas un tās skar jautājumus par dzīves būtību, varētu sākt viņiem pašiem, ja ne gluži apšaubīt, tad vismaz sākt domāt par dzīves būtības jautājumiem. Un tās nav domas, kuras cilvēki labprāt domā pirms aizmigšanas vai sēžot uz poda. Es nezinu, kā ir citiem, bet man pašam agrāk katra ilgāka "eksistenciālo domu sesija bieži vien beidzās ar panikas lēkmi. Ja, dzīvojot vidē, kur gandrīz viss balstās uz informāciju un kontrolētiem/paredzamiem procesiem, sāk rasties jautājumi, uz kuriem nav atbildes un no kuriem izriet visa pārējā dzīve, parādās "zuduma sajūta". Es nezinu, kā ir citiem, bet man pašam šī sajūta ir bijusi"viena no visbiedējošākām un nepatīkamākām sajūtām, kādu jelkad esmu izjutis un kuru, kad dzīvoju normālu dzīvi bez regulārām panikas lēkmēm, labprātīgi nekad nevēlējos izjust un no kuras centos izvairīties.