Gandrīz trīs gadi pagājuši, kopš mana pēdējā cibas ieraksta. Vienīgais atgādinājums par cibu bija virtuālā grāmatzīme, kuru es saglabāju savā interneta pārlūkā par spīti visām OS pārinstalēšanām, formatēšanām un datu nesēju maiņām. Saglabāju to ar nodomu "gan jau, varbūt kaut kad atkal uznāks luste atsākt". Šodien ir sajūta, ka kaut ko varētu te atsākt gan. Vismaz motivācija man ir. Man jau tā mūžsenā problēma socializēties ar cilvēkiem, meklēt draugus - līdzīgi domājošos - , ar kuriem tad varētu dalīties un apmainīties ar dzīves pieredzēm, iespaidiem un atklāsmēm. Lai gan pēdējā laikā es teiktu, ka sociālajā jomā esmu diezgan progresējis, jo pēdējos divus gadus veiksmīgi piedalījos psihodrāmas grupas terapijā (kas bija lieliska, bagātīga pieredze, bet par to kādu citu reizi). Iepriekš šad un tad mēģināju uzsākt socializēšanos vairākos tematiskajos discord serveros, bet kaut kā nesanāk tajos serveros noturēties ilgāk par dažām dienām. Nu tad šodien, kad es kārtējo reizi pieķēru sevi intensīvi - bezmaz vai stresojot - domājot, kā tad varētu atkal mēģināt ar cilvēkiem internetā socializēties, atcerējos par veco labo cibu, kurā savulaik tīri feini sanāca sarakstīties ar citiem cilvēkiem, šad un tad arī par vienu otru dziļāku, filozofiskāku tēmu.

Kā jau atgriežoties mājā, kurā neviens nav bijis 3 gadus, man savs cibas profīls būs nedaudz jāsakārto. Būs jāpielabo vai jāuztaisa jauns profīla dizains, jo tagad jauni izmēri, lielāki ekrāni utt. Es gan galīgi esmu aizmirsis, kā to vizuālo formātu taisīt, bet iepriekš es ar to itin veiksmīgi tiku galā, tā kā gan jau būs ok.

3 gadi ir gana ilgs periods, kurā nekādi neiztikt bez daudzām lielākām un mazākām pārmaiņām gan manī pašā, gan ap mani. Pirms sāku rakstīt šo vēstījumu es nedaudz pārlasīju savus 3 gadus iepriekš publicētos. Un lai arī kauns man gluži nav par to, ko es biju iepriekš sarakstījis, tagad skatoties es jūtu diezgan skaidru atšķirību starp sevi tagad un kāds es biju trīs gadus atpakaļ. Agrāk es "ļoti daudz domāju", tagad es biezāk izvēlos/uzdrošinos darīt. Un procesa gaitā tā nepieciešamība "tik ļoti daudz domāt" ir mainījusies/mazinājusies.

Šodien trešo reizi gāju skriet Lielajos kapos (parkā). Man ļoti patīk. Un, lai arī līdzšinējos 5 vai 6 gadus es skrēju ap vienu un to pašu kvartālu bez nekādām problēmām vai garlaicību par nemainīgu/vienmuļu vidi (vienīgā lieta, kuru laika gaitā esmu pamainījis/ieviesis ir skriešanas virziens, kuru es pamīšus mainīju), man ļoti patīk visi tie koki un zaļums, kas tajā parkā ir. Neskatoties uz to, ka tā ielas un mašīnu rūkoņa tur pat vien ir - tikai kādus 50 metrus tālāk.
Šodien arī pirmā reize, kad temperatūra diezgan zem 10 grādiem, gaiss bija diezgan auksts un dzestrs. Rezultātā, skrienot nācās ik pēc 20 metriem spļaudīties, lai tiktu vaļā no biezajām siekalām un nesāktu rīstīties.

Vispār saistībā ar skriešanu pa vietu, kur kādreiz bija (tehniski laikam joprojām ir) kapi, mani nedaudz nodarināja ētiskuma aspekts, ka varbūt īsti nav pieklājīgi pa kapiem skraidīt un "traucēt mūžīgo mieru". Es gan tām pārdabiskajām lietām (māņticībam) neticu, jo domāju, ka nomiršana un vecās miesas atgriešanās un pārstrādāšanās zemē ir dabisks process. Un manā skatījumā skriešana - un fiziskās aktivitātes kopumā - arī ir dabisks process. Līdz ar to nevajadzētu būt pamatam raizēm. Kad es pirms nedēļas pirmo reizi gāju skriet Lielajos kapos, es nodomāju, ka tā vietā, lai baidītos no tās vietas, es smelšos iedevesmu no tiem diženajiem cilvēkiem, kas tur ir apglabāti: Krišjāņa Barona, Krišjāņa Valdemāra, Friča Brīvzemnieka un citiem.
Galu galā punktu maniem apsvērumiem par ētiskumu nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm vietā, kur agrāk apglabāti cilvēki, pielika mans novērojums, cik daudzi cilvēki uz Lielajiem kapiem ved savus suņus izstaidzināt un veikt savas "dabiskās vajadzības" (suņi, nevis to īpašnieki :D). Kā jau iepriekš minēju: daba un dabiskie procesi.