Ja ir patiesi tas, ka "kaut kādā nozīmē fokusē uzmanību uz pozitīviem aspektiem, bet visas klapatas izslīd no uzmanības fokusa", tad kā tiek iegūts tas pazeminātais subjektīvās apmierinātības līmenis?

Tas ir zemāks nekā bija pims bērna piedzimšanas. Tādi nu ir dati. Lets face it.

Lai varētu spriest par to, ko rāda dati, ir jāzina, kā tie iegūti un kas īsti ir mērīts. Šajā gadījumā tiek mērīta, acīmredzot, "subjektīvā apmierinātība ar dzīvi", kas ir laimes līmeņa pašnovērtējums.

Mana problēma ir tāda, ka es nesaprotu, kā tieši tiek izpīpēts, ka pēc bērna piedzimšanas tas laimes līmenis ir zemāks. Ir visādi varianti. Varēja, piemēram, aptaujāt vienus un tos pašus respondentus un prasīt šādi:

- Cik apmiernināts ar dzīvi jūties, novērtējot to skalā 0 - 10.
PIRMS BĒRNA
- Jūtos uz 8.
PĒC BĒRNA
- Jūtos uz 6.

Bet ja tu saki, ka slikto aizmirst, bet atceras labo, tad pastāv iespēja, ka gan pirms, gan pēc atbild "uz 8".

Ar pašiem pētījumiem iepazinies neesmu. Manā rīcībā ir tikai to apraksti, tāpēc par metodoloģiju nevaru spriest. Cik es saprotu, tad runa ir par pētījumiem, kas ir veikti vairāku gadu garumā aptaujājot noteiktu pāru skaitu. Tad garākā laika nogrieznī iezīmējas konkrēta līkne - no aukšas nolaižas lejā ar bērna piedzimšanu, un tad paceļas augšā (apmēram iepriekšējā līmenī) ar brīdi, kad bērns pamet vecākus un uzsāk patstāvīgu dzīvi.
Tevis piedāvā izjautāšanas metode - vismaz saskaņā ar D. Gilberta argūmentu - nekam neder, jo mūsu prognozes un mūsu atmiņas ir sistemātiski kļūdainas. Viņš atsaucas uz vienu resērču (nu patiesībā viņš izmanto vairāku pētījumu rezultātus, bet šis ir tikai viens no piemēriem), kura būtība ir apmēram tāda. Cilvēku grupa izsakar prognozes, cik ļoti viņi būs gandarīti, piemēram, par viņu atbalstītās komandas uzvaru čempionātā. Tad viņi tiek aptaujāti uzreiz pēc komandas uzvaras, t.i, brīdī, kad īstenojas viņu gaidītā labā lieta. Un līdzīgu jautājumu viņiem uzdod jau pēc kāda laika (piemēram, gada). Rezultāti parādīja, ka cilvēki sistemātiski paredzēja, ka viņi būs daudz laimīgāki nekā viņi reāli bija, t.i., paredzētais apmierinājums bija krietni lielāks par reālo. Bet kas interesanti - tieši tas pats attiecās arī uz atmiņu - kad viņiem jautāja, cik ļoti viņi izbaudīja komandas uzvaru gadu atpakaļ, viņu atminētā bauda bija krietni lielāka par reāli piedzīvoto. Proti, mūsu prognozes un atmiņas par subjektīvajiem pārdzīvojumiem ir sistemātiski kļūdainas.
Protams, var strīdēties par šo pētījumu konceptuālo formulējumu, metodoloģiju utt., bet enīvej interesanti. Un es arī domāju, ka kaut kāds patiesības grauds tur ir.
Starp citu - Gilberta grāmatiņu sirsnīgi iesaku. Puisis dzīvojas pa Harvarda Universitātes psiholoģijas departamentu http://www.wjh.harvard.edu/~dtg/gilbert.htm

Te viņš par šīm lietām stāsta TEDā
http://www.ted.com/talks/dan_gilbert_researches_happiness.html

Senks par izvērsumu. Tā jau arī ir tā problēma, par ko es taujāju - "mūsu prognozes un mūsu atmiņas par subjektīvajiem pārdzīvojumiem ir sistemātiski kļūdainas."
Ja pētnieki ir ņēmuši vērā šo aspektu un dizainu taisījuši tā, lai maksimāli izvairītos no riska dabūt šādas atmiņu konstrukcijas, tad tas pētījums ir OK.

Linkus apskatīšos, izskatās interesanti.