Ar pašiem pētījumiem iepazinies neesmu. Manā rīcībā ir tikai to apraksti, tāpēc par metodoloģiju nevaru spriest. Cik es saprotu, tad runa ir par pētījumiem, kas ir veikti vairāku gadu garumā aptaujājot noteiktu pāru skaitu. Tad garākā laika nogrieznī iezīmējas konkrēta līkne - no aukšas nolaižas lejā ar bērna piedzimšanu, un tad paceļas augšā (apmēram iepriekšējā līmenī) ar brīdi, kad bērns pamet vecākus un uzsāk patstāvīgu dzīvi.
Tevis piedāvā izjautāšanas metode - vismaz saskaņā ar D. Gilberta argūmentu - nekam neder, jo mūsu prognozes un mūsu atmiņas ir sistemātiski kļūdainas. Viņš atsaucas uz vienu resērču (nu patiesībā viņš izmanto vairāku pētījumu rezultātus, bet šis ir tikai viens no piemēriem), kura būtība ir apmēram tāda. Cilvēku grupa izsakar prognozes, cik ļoti viņi būs gandarīti, piemēram, par viņu atbalstītās komandas uzvaru čempionātā. Tad viņi tiek aptaujāti uzreiz pēc komandas uzvaras, t.i, brīdī, kad īstenojas viņu gaidītā labā lieta. Un līdzīgu jautājumu viņiem uzdod jau pēc kāda laika (piemēram, gada). Rezultāti parādīja, ka cilvēki sistemātiski paredzēja, ka viņi būs daudz laimīgāki nekā viņi reāli bija, t.i., paredzētais apmierinājums bija krietni lielāks par reālo. Bet kas interesanti - tieši tas pats attiecās arī uz atmiņu - kad viņiem jautāja, cik ļoti viņi izbaudīja komandas uzvaru gadu atpakaļ, viņu atminētā bauda bija krietni lielāka par reāli piedzīvoto. Proti, mūsu prognozes un atmiņas par subjektīvajiem pārdzīvojumiem ir sistemātiski kļūdainas.
Protams, var strīdēties par šo pētījumu konceptuālo formulējumu, metodoloģiju utt., bet enīvej interesanti. Un es arī domāju, ka kaut kāds patiesības grauds tur ir.
Starp citu - Gilberta grāmatiņu sirsnīgi iesaku. Puisis dzīvojas pa Harvarda Universitātes psiholoģijas departamentu http://www.wjh.harvard.edu/~dtg/gilbert.htm

Te viņš par šīm lietām stāsta TEDā
http://www.ted.com/talks/dan_gilbert_researches_happiness.html