Ai, man vismaz vienu reizi mūžā viss ir bijis normāli. Vakarā aizmigām uz dīvāna, no rīta bučojāmies un virtuvē viņš teica, ka grib, lai esmu viņa draudzene. Un viss likās tieši laikā, brīvi un nepiespiesti.
Bet man gan gribas bērnus un suni un māju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bērniem, mājai un sunim tik reti kad sakars ar TO sajūtu... TĀ parasti tāda galīgi nepraktiska, bez pārliecības par mierīgas un rimtas rītdienas pienākšanu... Vismaz man.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man liekas, ka zinu, ko tu domā. Par sakarsušiem ķermeņiem, kas noslīguši viens otram blakus uz dīvāna čilautrūmā, par tādu kā sajūtu reibumā, kad liekas, ka rīts nekad nepienāks. Bet rīts pienāk vienmēr.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un tagad tai sajūtai pieliec vēl mazliet - to, kas it kā vairs nav iespējams - rīts, kad nav nedz žēl, ka otrreiz tā vairs nebūs, nedz prieks, ka ir bijis - ir tikai ... kaut kas ir, bet nezinu, kā to sauc, varbūt laime (novazāts tomēr šis vārds), nē, tad ir TĀ sajūta, kurai nosaukumu nezinu...
Man TĀ bijusi tikai vienreiz... Zinu, ka atgriezt nevar, zinu, ka negribu atgriezt, bet tik ļoti kārojas TO sajūtu, tik ļoti...

(Reply to this) (Parent)